Filmas arheoloģija. «Cilvēka bērns»

Filmas arheoloģija devās uz Latgali, lai meklētu saknes, vietas un cilvēkus, kas pirms trīsdesmit gadiem, Latvijas valstij liktenīgajā 1991. gadā, uzņēma sirsnīgo un bērnības sajūtu piesātināto filmu «Cilvēka bērns». Tā ir režisora Jāņa Streiča augstā dziesma Latgalei. Filmā Streičs ievijis daudz arī pats no savām bērnības atmiņām, un kinolente atnesa atpazīstamību trimdas rakstnieka Jāņa Klīdzēja tolaik nezināmajam romānam. 

Kā par filmas galveno varoni kļuva septiņgadnieks Andrejs Rudzinskis? Ar ko viņš iekaroja režisora sirdi, jo uz bērnu lomām pieteicās 30 000 bērnu?

«Cilvēka bērns» saņēma «Lielo Kristapu» kā gada labākā filma, tā kļuva par laikmetu griežu kino darbu, kas nofilmēts vēl par Maskavas naudu, bet pabeigts jau kā neatkarīgās Latvijas kino. Tā ir pirmā filma mūsu kino vēsturē, ko Latvija izvirzīja prestižajai Oskara balvai. Kā šo maza zēna stāstu padarīt tik saprotamu arī starptautiskajai publikai? Streičs zināja, ka šo darbu palīdzēs iznest latgalieši, tāpēc par filmas mākslinieku uzaicināja Osvaldu Zvejsalnieku, kurš tajā laikā strādāja pie Latgales Māras pieminekļa atjaunošanas, bet bija bez kino pieredzes. Vectēvu filmā nospēlēja Boļeslavs Ružs – aktieris pēc profesijas, bet lielisks kino organizators, kurš izprata Streiča kino stila būtību. Gandrīz ikoniska nozīme filmā «Cilvēka bērns» ir aktierim Romualdam Ancānam – latgalietim ar skaistu balsi un dvēseli. Bet ļauno Kazaču Streičs iedeva filmā atveidot izcilajam dzejniekam un māksliniekam Antonam Kūkojam. Streičs filmēja cilvēkus, ko sajuta kā savējos, tāpēc arī filmā jaunavas Marijas tēlā iemiesojas nevis kāda aktrise, bet gan šis filmas jaunā kostīmu māksliniece Sandra Sila.

Filmā «Cilvēka bērns» Jānis Streičs nofilmēja arī abus savus bērnus. Tolaik vēl pusaudzi Viktoriju, mazā skaistā līgavas rotāšanas skatā, un dēlu Kristapu, kurš filmā ir Boņuka lielais un stiprais draugs Tancis. 

Trīsdesmit gados kopš filmas uzņemšanas daudz kas ir noticis. Mēs dzīvojam citā pasaulē. Filmas bērniem ir savi bērni. Bet šovasar kopā ar filmas ģimeni mēs piedzīvojām mirkļus, kas kļuva par pamatu šai dokumentālajai filmai.

Režisore Agita Cāne. Scenārija autore Daira Āboliņa.
Operatori Edgars Bite un Uvis Burjāns.
Montāžas režisors Visvaldis Zarakovskis.
Producenti Ieva Rozentāle un Dzintars Belogrudovs.

Komentāri

Kategorijas