Dzīvīte. Filmas arheoloģija (12+)

Režisors Aivars Freimanis izaudzis no poētiskā dokumentālā kino, nojaucis robežas starp kino kā spēli un kino kā vēstures faktu lenti. Filma "Dzīvīte" (1989), kas stāsta par dainu tēva Krišjāņa Barona dzīves nogali, vienlaikus atklājot latviešu tautas likteņgaitu. Aivaram Freimanim 2021. gadā būtu palikuši 85 gadi. Filmas operators-inscenētājs Valdis Eglītis savā dzimšanas dienā kā dāvanu pirms pāris gadiem saņēmis filmas "Dzīvīte" digitālo failu un pats apguvis restaurāciju, lai filmai atgrieztu krāsu un noskaņu nianses, kas to padarīja par unikālu latviešu kino notikumu.

Par ideālo modeli filmai režisors ņēmis filozofisko un daudzdimensiālo tautasdziesmas interpretāciju. To, ko tautasdziesmā izdodas pateikt četrrindē, Freimanis ietilpina divās sērijās, kaut gan scenārijs ticis uzrakstīts sešām sērijām... Filmas vizuālais risinājums ir pārsteidzošs, savienojot dažādus filmēšanas stilus. Vai tas ir latviešu kino "kičs"? Te līdzās ir banālais un cēlais, poētiskais un dokumentālais, krāsainais un melnbaltais, ilustratīvi precīzais un stilizētais, pagātnes notikumu un tagadnes refleksijas - viss vienā mākslas darbā! Neparastajā un Atmodu iedvesmojošajā filmā "Dzīvīte" jūtama "brīva improvizācija inscenēti dokumentālā freimaniskā stilā"  - tā savu filmu pirmizrādes laikā raksturoja pats režisors Aivars Freimanis.

Filmas arheoloģija atklāja virkni pārsteigumu. Kā filmai radīja kombinētos kadrus, kuru laikā līgava paspēja trīs reizes pārģērbties? Kāpēc Valdemārs Zandbergs uz Barona lomu izkonkurēja lielisko Gunāru Cilinski? Kādas tagadnes zīmes paslēptas filmā? Cik liela loma filmā ir animācijai? Kā ika uzņemti erotiskie skati? Kādu lomu Freimanis filmā deva savam mazdēlam? Redzami arī leģendāri kadri no kino kritiķa Mihaila (Mika) Savisko kino raidījuma "Kino un mēs" (1988), kur pirmo reizi bija atļauts ieiet filmas veidošanas aizkulisēs.