Motociklu vasara. Filmas arheoloģija (12+)

Uz šosejas rēcoši motocikli un balts zirgs ir šīs filmas atpazīstamākās zīmes. Līgava ļauj vējam noraut viņas plīvuru, lūdz sevi nozagt jaunam motociklistam  un aizbēg no savām kāzām. Tā sākas filma "Motociklu vasara" (1975). Tā ir filma, kas mākslinieciski pārliecinoši demonstrē dokumentālās vides un spēles kino sintēzi. Kino vēsturē tā iegājusi kā "operatoru" filma.

"Motociklu vasara" apvienoja trīs rūdītus dokumentālistus: režisoru Uldi Braunu (bijušo operatoru) un divus operatorus-inscenētājus – Ivaru Selecki un Kalvi Zalcmani. Viņu asistents tolaik bija vēlāk atzītais spēles un arī dokumentālā kino operators Valdis Eglītis. Mūsdienās šāds izsmalcinātais dabas vērojums ar gaismu spēlēm, miglu, vēju un diviem skaistiem jauniem cilvēkiem – aktieriem papildināts ar spilgtām tipāžu epizodēm, un tā šķiet nebijusi veiksme latviešu kino tradīcijai.

Vēsturiskie protokoli liecina, ka kinostudijas kolēģi šīs filmas risinājumam neticēja. Filmas galvenā varone Inese tolaik bija piecpadsmitgadīga meitene, kura izkonkurēja  par sevi vecākas un precībām piemērotas aktrises. Pēc "Motociklu vasaras" Inese par aktrisi kļūt negribēja. Mēs viņu satikām 45 gadus pēc filmas, staltu, skaistu un pašpārliecinātu sievieti, kura gatavojās savas mazmeitas 16. dzimšanas dienai. Arī Inese satikās ar savu liktenīgo motociklistu Pēteri Gaudiņu. Viņiem pietika drosmes uzsēsties un motocikla un ļauties brauciena  ātrumam. Filmā vairākās epizodēs parādās spilgti tipāži: mājas saimnieks, kinostudijas šoferis un administrators, bet traktorista lomai par vispiemērotāko tika atzīts kordiriģents Gido Kokars. Neviens no šiem personāžiem netika izmantots kā dokumentāla persona, viņi spēlēja mazas lomiņas un filmu "neizgāza". 

Šis dokumentālais projekts veltīts Latvijas kino operatoru vecmeistariem, saprotot, ka vairs nav ne tādu kameru (lai cik smagas tās būtu), ne arī tādas kino filmas (lai cik nejūtīga tā būtu).