Ziemassvētku jampadracis. Filmas arheoloģija (12+)

Režisors Varis Brasla ir Ziemassvētku filmas žanra radītājs Latvijā. Vairākus desmitus gadu šajā jomā viņam Latvijā nav bijis konkurentu! Latvijā nu jau vismaz trīs bērnu paaudzes zina, kāpēc mammai bērnu dēļ paliek sirmi mati un acu kaktiņos veidojas smieklu krunciņas.

Kopā ar savu uzticamo scenāristu Alvi Lapiņu 1994. gadā Varis Brasla uzņēma filmu "Ziemassvētku jampadracis", kurā mīļums un draiskulība plūst no katra kadra. Vācu rakstnieces Agneses Zaperes jau 1914. gadā sarakstītais stāsts "Cīrulīši" par draudzīgo daudzbērnu ģimeni bija iznācis grāmatā latviski. Pēc tam, kad Alvis Lapiņš to bija krietni revizējis un pārrakstījis, tas arvien vairāk sāka atgādināt Latvijas pirmās neatkarības laika sabiedrības kontrastus  materiālajās un garīgajās vērtībās. Tas, ko tandēms Brasla un Lapiņš nekad neapšauba, ir mīlestība, jo īpaši ģimenes mīlestība.

Deviņdesmito gadu sākums bija skarbs kino laiks. Lai uzņemtu filmu Latvijā, bija jākļūst par producēšanas celmlauzi. Kaut gan daļa naudas filmai vēl tika piešķirta no Krievijas "Ostankino" radošās apvienības "Ekran", tolaik jaunradītajai latviešu filmu studijai "Alko", lai tiktu pie filmas, bija jāiemācās piesaistīt naudu. Kā vēsta aizkulišu leģenda, toreizējais Latvijas Nacionālās operas direktora vietnieks un aktieris Vilnis Beķeris daļu naudas atnesis no kādas bankas mugursomā… pats vēlāk kopā ar  dēlu iefilmējies kādā epizodiskā šīs filmas lomā vai nu naudas pelnīšanas vai taupīšanas nolūkos jeb tomēr sentimenta dēļ…

Filma jau sākotnēji bija iecerēta kā Ziemassvētku stāsts ar dziesmām (un vienu deju). Kino komponists Raimonds Pauls bija kļuvis par Kultūras ministru, bet Imants Kalniņš – par jaunatgūtās valsts deputātu, un tā mūziku Braslas filmai rekordātrumā uzrakstīja komponists Mārtiņš Brauns. Dziesmas izrādījās lielisks palīgs stāstam par muzikālo Cīrulīšu ģimeni.

Viens no "Ziemassvētku jampadrača" brīnumiem ir bērni un viņu sirsnīgās attiecības ar lieliskajiem un izcilajiem latviešu aktieriem: Jāni Paukštello, Uldi Dumpi, Daci Eversu, Ināru Kalnarāju, Ilzi Vazdiku. Šis ir vienīgais Latvijas kino gadījums, kad bērnu lomām tika apstiprināti četri muzikāli vienas ģimenes bērni: smiltenieši Līga Zostiņa, Lāsma Zostiņa, Liene Zostiņa un Ilmārs Zostiņš. Šo daudzbērnu kolektīvu papildinot ar vēl vienu apdāvinātu puiku Edgaru Eglīti. Bet brīnumbērnu – jauno pianistu – filmā tēloja tolaik puika Kaspars Ādamsons, kurš mācījās vijoli un, protams, nevarēja  paredzēt, ka viņš kļūs par diriģentu. Viņiem, nu jau pieaugušiem cilvēkiem, "Ziemassvētku jampadracis" ir bērnības pasaka, kurā ir kaut kas vairāk par scenārijā ierakstītiem draiskiem notikumiem. 

Tas ir  pozitīvs stāsts par Latvijas laika krīzes kino. Vai varam vilkt paralēles? Šis ir dokumentālās filmas radošās grupas veltījums latviešu kino vecmeistariem un viņu ideāliem.