Šogad Gunāram Cilinskim apritētu 90 (23.05.1931.–25.07.1992.) – slavenā kino un skatuves zvaigzne no dzīves aizgāja strauji un pēkšņi – 1992. gada 25. jūlijā, Baltezera viļņos uz ūdensslēpēm, tikai 61 gada vecumā.

Dokumentālā un biogrāfiskā melodrāma aptvers visu Gunāra Cilinska mūžu. "Skaistākais vīrietis Londonā" – Gunārs Cilinskis (tā viņa varoni Maiklu Goslinu dēvēja populārajā filmā "Teātris", režisors Jānis Streičs, 1978) bija cilvēks, kurš savu dzīvi tolaik neizklāja žurnālistu aplūkošanai.

Emocionāli un piepildīti ir aktiera stāsti par māti un viņu īpašo mīlestību – saldumu veikala pārdevējai Vilhelmīnei Cilinskai viņš piedzima 20 gados, vecāki ātri izšķīrās, un tēvs Alfrēds viņu neuzaudzināja. Māte bija viņa pirmā aktiera darba vērtētāja, tas Gunāram bija ļoti svarīgi. Gunāra spēja no meža izstrādes meistara kļūt par aktieri ir apbrīnojama – viņa kursu Teātra fakultātē audzināja leģendārā režisore un pedagoģe Vera Baļuna. Gunārs Cilinskis daudzkārt stāstīs, cik viņš iesākumā bija sasaistīts un kā ar milzu darbu panāca atbrīvotību. Vairāk gan komiskajās lomās. Viņa caur zobiem pateiktais "s" gan saglabājās visu mūžu…

Cilinska ienākšana 1955. gadā Drāmas (tagad Nacionālajā) teātrī vēl slavas spožumu nesolīja, un to viņš nopelnīja pamazām, ar ļoti cītīgu darbu. Un skaistas lomas viņam burtiski bira… Savā biogrāfijā Gunārs Cilinskis pats ieraksta: Sergejs ("Esi sveicināta, mīlestība!", režisors Alfrēds Jaunušans, 1960), Kaspars Velnakauls ("Velnakaula dvīņi", režisors Arnolds Liniņš, 1967) un Gunāra personīgās esības loma Pelegrīns ("Santa Krusa", režisors Mihails Kublinskis, 1971) – "… izrāde par ilgām, par sapņiem, par to, ko nenodod…," filmā saka mākslas zinātniece Ingrīda Burāne. Kino kamera Gunāru Cilinski ļoti mīlēja – desmitiem lomu dažādās padomju laika kinostudijās. Slavas zenīts un pielūdzēju vēstuļu kaudzes pēc filmas "Garā stiprie" izlūka Kuzņecova lomas (režisors Viktors Georgijevs, 1967). Viņam pieder slavas mirkļi kaut nelielā tulka lomā Itālijas un Krievijas kopražojuma filmā kopā ar itāļu kino zvaigzni Sofiju Lorēnu filmā "Saulespuķes" (režisors Vitorio de Sika, 1970). Tolaik tā bija unikāla iespēja spēlēt starptautiskās filmās, un tas bija talanta novērtējums. Gunārs Cilinskis kino un teātra pasaulē bija aktieris, kuram piemita apskaužams izskats un talants: "Viņš atbilda sešdesmito gadu Eiropas un Holivudas kino stereotipiem – skaists, spēcīgs, vīrišķīgs tēls. Vairākās filmās – pusmūža kungs, tērpts elegantā uzvalkā ar nelielu pašironijas izjūtu." (Kinozinātnieces Ditas Rietumas atziņa filmas intervijā.) Kā savas dzīves un pasaules izjūtas redzējums ir režisora Gunāra Cilinska deviņas filmas. Milzu atzinību un popularitāti iemanto jau viņa pirmā filma "Ezera sonāte" (1976). Cilinskis nevairījās no melodrāmas un sentimenta, jo tas bija viņā pašā.

Režisora un aktiera radošie kolēģi dokumentālajā filmā dalīsies ar piedzīvoto filmēšanas laukumā, personīgām detaļām darba procesā un saviem vērojumiem. Gunārs Cilinskis bieži bija citiem noslēpums – kautrīgais, lielu sabiedrības burzmu nemīlošais vīrietis patiesībā bija kaislīgs un azartisks, viņš bija tikai jāiepazīst un jāuzklausa. Viņa dzīvesbiedre bija skaisto zilo vijolīšu acu īpašniece, dievinātā aktrise, Drāmas teātra skatuves zvaigzne un primadonna Velta Līne. Viņi abi audzināja savu dēlu – Aigaru Cilinski, kurš arī izstudēja aktiermākslu. Visi kopā brauca ar ūdensslēpēm un baudīja auto ātrumu. Bet Cilinska dzīvē bija arī skaistas mīlestības – viņš ilgojās ienirt dziļo, tumšo acu dzelmēs un to arī darīja. Dzelmaino acu sievietes prata Zvaigznē klausīties. Dokumentālajā melodrāmā atklāsies arī sirdsmīļo dāmu personīgie stāsti. Un tas ir mīts, ka Cilinskis ir bijis vientuļš, ar viņu bija jāmāk sarunāties… arī par mistiku, par zīlniecēm un esību citā pasaulē.

Režisors: Guntis Lēmanis. Scenārija autore un žurnāliste: Ilze Strenga. Operatori: Normunds Čirkste, Normunds Pavlovskis.

Dejot kā dzīvot. Dokumentālā filma

Citi atskaņošanas saraksti