Kas jāmaina Latvijas sportā? - Ulrihs atzīstas dopinga lietošanā. Vai Belohvoščiks var cerēt uz PČ medaļu?

Aizvadītā gada nogalē titulētais vācu riteņbraucējs Jans Ulrihs publiski atzinās, ka karjeras laikā pastāvīgi lietojis aizliegtās vielas jeb dopingu. Intervijās Ulrihs atklāja, ka dopingu lietojis jau kopš 1996. gada. Gadu vēlāk viņš triumfēja prestižajā "Tour de France" daudzdienu velobraucienā, bet 1999. gadā kļuva par pasaules čempionu individuālajā braucienā. Zīmīgi, ka togad 4. vietu ieguva latvietis Raivis Belohvoščiks. Ulriha diskvalifikācijas gadījumā viņam pienāktos bronzas godalga.

Video: Sportschau

https://youtu.be/xTBp2X8Vpq8?si=wydSu__5K1SM5CF2

Hajo Zepelts,

Pētnieciskais žurnālists

"Jūs bijāt liels varonis, liela zvaigzne. Vai tagad atzīstat, ka tomēr bijāt krāpnieks?" 

Jans Ulrihs,

Bijušais riteņbraucējs

"Jā. Pavisam noteikti bija riteņbraucēji, kuri pretojās dopinga kārdinājumam. Man viņiem jāatvainojas. Un, protams, publikai, faniem. Loģiski." 

Toms Markss,

Latvijas Riteņbraukšanas federācijas ģenerālsekretārs

"Latvijas Riteņbraukšanas federācija apsver iespēju vērsties Starptautiskajā Riteņbraukšanas savienībā, lūdzot tai mainīt 1999. gada pasaules čempionāta šosejas riteņbraukšanā individuālajā braucienā rezultātus pēc tam, kad publiski antidopinga pārkāpumos ir atzinies toreizējais pasaules čempions Jans Ulrihs. Esam veikuši pārrunas ar 4. vietu izcīnījušo Raivi Belohvoščiku par tā laika notikumiem. Gala lēmumu pieņems Latvijas Riteņbraukšanas federācijas padome tuvākajā sēdē."

Lai arī kopš Ulriha atzīšanās pagājuši vairāki mēneši, pagaidām Starptautiskā Riteņbraukšanas savienība viņa rezultātus nav anulējusi. Latvijas Televīzija sazinājās ar Starptautisko Riteņbraukšanas savienību. Īsā telefonsarunā tā aicināja rakstīt e-pastu, bet, to saņēmusi, intervijai nepiekrita un nesniedza arī rakstiskas atbildes.

Pasaules Antidopinga kodeksa 3. panta 2. punkts paredz, ka lai pierādītu ar antidopinga noteikumu pārkāpumiem saistītus faktus, var izmantot jebkādus ticamus līdzekļus, tostarp atzīšanos. Tomēr Pasaules Antidopinga kodeksa 17. pants nosaka desmit gadu ierobežojumu paziņošanai par antidopinga pārkāpumu. Tas nozīmē, ka jebkurš antidopinga noteikumu tiesvedības process ir jāiesniedz 10 gadu laikā no dienas, kad izdarīts iespējamais pārkāpums. Tiesa gan, riteņbraukšanā ir bijis arī precedents, kad 10 gadu noilgums netiek ņemts vērā. Tā tas bija Ulriha sīvākā sāncenša Lensa Ārmstronga gadījumā, kuram 2012. gadā tika anulēti rezultāti, sākot no 1998. gada. Tātad 14 gadu garumā. Ārmstrongs pret šādu lēmumu necīnījās un uz 10 gadu noilgumu neuzstāja.

Pirmā lielā aizdomu ēna pār Ulriha un citu vadošo vācu riteņbraucēju saistību ar aizliegtajām vielām publiski uzausa tieši 1999. gadā, kad dažus mēnešus pirms pasaules čempionāta savu pētījumu par iespējamo dopingu "Deutsche Telekom" riteņbraukšanas komandā publicēja vācu laikraksts "Der Spiegel". Rakstā izcelta bija arī latviešu ārsta Alda Cīruļa iespējamā iesaiste nelikumībās. Viņš tobrīd strādāja "Deutsche Telekom" komandā. Pats Cīrulis, tāpat kā visa komanda, toreiz jebkādus pārmetumus kategoriski noliedza. Tagad, pēc Ulriha atzīšanās, viņš savu redzējumu Latvijas Televīzijai izklāstīja neoficiālā sarunā, taču oficiālu komentāru sniegt nevēlējās. Cīrulis joprojām ir pieprasīts ārsts riteņbraukšanā un strādā arī ar Latvijas Olimpiskās vienības atlētiem.

Ulrihs nav pirmais bijušais "Deutsche Telekom" komandas riteņbraucējs, kurš pēc karjeras beigām atzinies dopinga lietošanā. Jau 2007. gadā to izdarīja viņa komandas biedrs Jorgs Jakše, kurš atzina, ka aizliegtās vielas lietojis kopš 1997. gada.

https://www.nytimes.com/2007/07/01/sports/othersports/01sportsbriefs-doping.html

Savukārt 2013. gadā dopinga lietošanu karjeras laikā publiski atzina arī Ēriks Cābels. Viņš atklāja, ka aizliegtās vielas lietojis kopš 1996. gada.

https://www.theguardian.com/sport/2013/jul/29/cycling-erik-zabel-doping-resigns

Raivim Belohvoščikam 4. vieta pasaules čempionātā tā arī palika karjeras augstākais sasniegums. 2000. gada olimpiskajās spēlēs Sidnejā viņš individuālajā braucienā ierindojās 15. vietā, bet par olimpisko čempionu kļuva neviens cits kā Jans Ulrihs. Pēdējo 25 gadu laikā profesionālo riteņbraukšanu satricinājuši daudzi dopinga skandāli, kuru dēļ rezultāti ar atpakaļejošu datumu pārrakstīti neskaitāmas reizes. Tas, vai Belohvoščiks 25 gadus vēlāk tiks pie bronzas godalgas pasaules čempionātā, lielā mērā būs atkarīgs no Latvijas Riteņbraukšanas federācijas aktivitātes.