Izmet naudu par neuzstādāmu apkures katlu

Aplama situācija izveidojusies Strenču novada Sedas pilsētā, kur nopirkts apkures katls, bet tikai pēc tam sākts rēķināt, cik maksās tā uzstādīšana. Un secināts, ka jauno katlu pievienot esošajai sistēmai būtu pārlieku nesaimnieciski, šovakar ziņo Latvijas Televīzijas raidījums „de facto”.

Lēmumu par mazjaudas pagaidu katla iegādi bija akceptējusi Strenču novada dome, savukārt uzdevuma izpilde bija uzticēta novada izpilddirektoram. Iepirkuma konkurss par katla iegādi nav rīkots, bet viss noticis „katrā ziņā likuma ietvaros”, kā saka novada domes priekšsēdētājs Jānis Pētersons.

Jau aptuveni četras ziemas Sedas iedzīvotāji, kuri izmanto centralizēto apkuri, spiesti aukstākā laikā salt vai kurināt papildus ar elektrību. Jo iepriekš uzstādītā ogļu katla jauda ir pārāk maza Sedas vajadzībām, un līdzko gaisa temperatūra noslīdējusi zem mīnus desmit grādiem, sedēniešu istabās radiatori spējuši nodrošināt vien nieka desmit grādu plusā, un aizvadītajā ziemā - arī to ne vienmēr.

Kad savulaik bankrotējis privātais apkures piegādātājs, pašvaldība izvēlējusies ogļu apkuri, bet ietaupījusi uz katla jaudu. „Tā kā viņš ir vienīgais katls, tad tā jauda un tā, tā nav paredzēta pilsētai. Paralēli bija domāts tieši tāds pats uzstādīt tepat blakus. Pamati otram katlam ir, bet nauda aptrūkās. Ne novadam, nevienam nebija,” skaidro Strenču novada Tehniskā nodrošinājuma nodaļas vadītāja vietnieks Vladimirs Jevsejevs.

Strenču novads cerējis uz privātās partnerības projektu kopā ar Sedas kūdras purvu akcionāru, lai pilsētu kurinātu ar kūdru. Tomēr vērtēšanas process ieildzis, un investors galu galā atteicies.

Visam punktu pielikuši regulārie elektrības pārrāvumi aizvadītajā ziemā, kas to pašu vienīgo katlu izsitis no ierindas. Izrādās, neviens nebija iedomājies parūpēties par ģeneratoru strāvas pārrāvumu laikā. Bojātais katls reizēm jāaptur pavisam, lai mazliet pielabotu. Pa to laiku Seda palika pavisam bez apkures.

Jau pieminētais nelielais apkures katls bija iecerēts kā risinājums uz laiku, lai palielinātu apkures jaudu ziemā pirms vēlēšanām, tomēr, lai arī gribēts kā labāk, sanācis krietni muļķīgāk. Un sedēnieši bija spiesti ne tikai pamatīgi salt aizvadītajā ziemā, bet arī noskatīties, kā jauniegādātais katls sarūs sniegā pie katlumājas sienas.

Par katlu iztērēti 12 tūkstoši latu. Pēc tam meklēti risinājumi tā uzstādīšanai un secināts – tas izmaksā piecreiz dārgāk nekā pats katls – ap piecdesmit tūkstošiem latu. Plus vēl šis katls ir kurināms ar rokām, kas nozīmē, ka būtu jāmeklē nauda arī kurinātāju algošanai. Un rezultātā atbildīgie nolēmuši, ka jau iegādātā katla uzstādīšana ir pārlieku nesaimnieciska rīcība. Izmaksas tuvojušās tam, cik maksātu tāda katla iegāde, kāds savulaik jau bija ieplānots, bet nebija nopirkts.

Kāpēc vispirms darīts, pēc tam domāts, atbildes nav. Iekārta pirkta bez konkursa, bez attiecīgiem aprēķiniem. Vainīgo nav un neviens nemeklē. Kamēr viens risinājums stāv pie stūra, Sedā atrasts nākamais risinājums – par simt tūkstošiem latu nolemts pirkt tādu pašu ogļu katlu kā to, kas jau darbojas un uzstādīt pēc apkures sezonas beigām. Šis iepirkums nupat kā noslēdzies un par 100 000 latu iegādās ogļu katlu ar jaudu, kam nevajadzētu likt salt nākamajās ziemās.

Maldīšanos apkures risinājumu džungļos domes vadība sauc par darbu iedzīvotāju interešu vārdā. Sedā pagaidām ir viena no lētākajām apkurēm Latvijā – 35 lati par megavatstundu. Pētersons saka – viņu mērķis bijis panākt, lai neceļas apkures tarifs. Tiesa, lai nenosaltu, dzīvokļu īpašnieki maksā vairākus desmitus latu lielus elektrības rēķinus.

Saskaņā ar sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas datiem, šobrīd vislētākā apkure ir Balvos un Kuldīgā, kur megavatstunda maksā ap 35 latiem, bet visdārgākā – Rēzeknē un Cēsīs, kur par tādu pašu vienību jāmaksā 53 un 58 lati. Galvaspilsētā tie ir aptuveni 42 lati – tuvu vidējam rādītājam valstī. Bet iedzīvotāju ziņā ir novērtēt, vai pašvaldība pieņēmusi optimālu lēmumu, cik daudz resursu šai funkcijai atvēlēt.

Novadu centros centralizēto siltumapgādi parasti izmanto aptuveni puse iedzīvotāju. „Te ir jautājums, vai pašvaldība tiem 40% ir paprasījusi, vai tā ir prioritāte. Tas ir pirmais. Otrs. Ja pašvaldība šo siltumapgādes funkciju deleģē privātajam, var būt, ka šis pakalpojums ir dārgāks, bet no otras puses – atbrīvojas pašvaldības līdzekļi un tā risina tādus jaut kā skolas, kā ielas un tā tālāk. Faktiski to prioritāti pēc 4 gadiem novērtē vēlētājs. Ja pašvaldība nav uzminējusi ar prioritāti, tad to pēc 4 gadiem novērtē vēlētājs. Tā kā vēlētājs katrā gadījumā pateiks vai šī prioritāte bija nepareiza un nākamajam pašvaldības sastāvam tā prioritāte ir jāmaina,” raidījumam „de facto” norāda Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks Aino Salmiņš.

Pašvaldību savienībā norāda, ka ne viena vien pašvaldība strādā ar pārāk lielām siltumapgādes jaudām. Cilvēku kļūst mazāk, bet pakalpojums – dārgāks. Otra problēma esot ilgtermiņa plānu trūkums valsts līmenī un līdz ar to pašvaldības ne vienmēr spēj pieņemt savus lēmumus atbilstoši ilgākam laika posmam.

Sedas iedzīvotāji par pašvaldības bezdarbību vēlējās sūdzēties arī prokuratūrā, tomēr iesniegums galu galā izpalicis.