Kas jāmaina Latvijas sportā? - Kāpēc Latvija neizcīnīja nevienu olimpisko medaļu?

0.0

Aizvadītajās vasaras olimpiskajās spēlēs Parīzē Latvijas sportisti palika bez godalgām. Tas bija otrais gadījums kopš neatkarības atgūšanas, kad Latvija no vasaras olimpiskajām spēlēm pārradās bez medaļām – pirmais bija 2016. gadā Rio. Vai medaļu skaits ir galvenā mēraukla? Parīzes olimpiskās spēles pierāda, ka noteikti ne, jo Toma Skujiņa 5. vieta riteņbraukšanā nenoliedzami ir prestižāks sasniegums nekā lielākā daļa medaļu, ko Latvijas olimpieši jebkad ir izcīnījuši. Tai skaitā cita riteņbraucēja Daiņa Ozola bronzas godalga 1992. gadā Barselonā, jo tolaik sacensības drīkstēja startēt tikai amatieri, kuri bija jaunāki par 23 gadiem.

Sporta veida globālais statuss un konkurences apmērs ir faktori, ko Latvijas sporta funkcionāri un amatpersonas piemin nelabprāt, tomēr konteksts ir svarīgs. Vislielāko starptautisko publicitāti un cilvēku iesaisti pašu mājās pārsvarā izpelnījušies tie panākumi, kas nav atnesuši medaļas. Kā vienu no svaigākajiem piemēriem var minēt 5. vietu Pasaules kausa izcīņā basketbolā. Savukārt pirms desmit gadiem Soču olimpiādē Latvija izcīnīja četras medaļas, taču tās ne tuvu neraisīja tādu starptautisko un vietējo ažiotāžu kā hokeja izlases 8. vieta un sīvā pretestība Kanādas superzvaigžņu izlasei.

Olimpiskās godalgas kopumā sabiedrībā ir rezonējušas ļoti dažādi. Pēc Māra Štromberga diviem olimpiskajiem zeltiem BMX riteņbraukšanā ievērojami auga masveidība, tika dibināti jauni klubi un būvētas jaunas trases, kurām finansējumu rada pašvaldības un privātie uzņēmēji. Līdzīgs piemērs arī pludmales volejbolā, kurā pēc panākumiem ievērojami augusi masveidība, it sevišķi tautas sporta segmentā, kā rezultātā ar privātiem līdzekļiem uzbūvētas pludmales volejbola halles, kādu līdz Samoilova un Pļaviņa olimpiskajai debijai 2008. gadā Latvijā nebija vispār. Abos gadījumos olimpiskās medaļas ir ievērojami veicinājušas tautas un privātā kapitāla iesaisti sportā, cilvēku sportiskās aktivitātes sekmēšanai netērējot valsts budžeta līdzekļus. Ne visas olimpiskās godalgas ir atstājušas šādu ietekmi uz sabiedrību, taču Latvijā nav pieņemts mērīt, cik katrs panākums izmaksājis un kādu nospiedumu ikdienas dzīvē atstājis. Tomēr bez šādas izvērtēšanas cerēt uz efektīvu sporta sistēmu ir naivi.

Bez olimpiskajām godalgām Parīzē palika arī Somija. Pēc "Eurobarameter" datiem Somija ir sportiskākā valsts Eiropā – tajā regulāri sporto 71% iedzīvotāju, kamēr Latvijā šis rādītājs ir 39%, kas ir viens no zemākajiem. Turklāt Latvija ir pēdējā vietā Eiropā veselīgi nodzīvoto gadu rādītājā. Somija par sasniegumu trūkumu pieaugušo sportā nesatraucas, jo valstij tie nav svarīgi.

Intervija - Kari Niemi Nikkola, Somijas Izglītības, kultūras un sporta ministrijas vecākais padomnieks [23.12.2023]

https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/314223/kada-ir-vietvaru-loma-tautas-sporta-veicinasana-un-ko-varam-macities-no-somijas-un-niderlandes-piemera

"Cilvēku līdzdalība ir vienīgais valstij faktiski svarīgais kritērijs. Mūsu kā Somijas valsts vienīgā interese sportā ir iesaistīt vairāk cilvēku – jo vairāk aktīvu cilvēku, jo federācija ir noderīgāka un mērķtiecīgāka visai nācijai."

Labāki panākumi somiem ir ziemas sporta veidos, kuros regulāri izdodas gūt medaļas. Panākumu atslēga ir pieejamības veicināšana, ko sekmē arī nodokļu politika, kuras rezultātā sporta sistēmu galvenokārt uztur pašvaldības un uzņēmēji. Pat tradīcijām bagātajam hokejam valsts finansējums sastāda vien 8% no federācijas kopējā budžeta. Hokejs ir dārgs, tāpēc Somijā tam speciāli izveidots atbalsta fonds, kas kopš 2011. gada ir finansiāli atbalstījis 12 tūkstošus jauno hokejistu no ģimenēm, kam hokejs ir par dārgu. Jo lielāka masveidība, jo lielāka iespēja, ka talants nepaies sportam garām. Līdzīgi sporta sistēmu nokalibrējusi arī mazā, bet elites sportā ļoti sekmīgā Slovēnija, kas kā prioritāti nākamajiem desmit gadiem izvirzījusi lielāku tautas iesaisti sportā un piecas sporta stundas nedēļā vispārizglītojošajās skolās.

Tikmēr viena no Eiropas nabadzīgākajām valstīm Moldova no Parīzes pārveda četras medaļas. Jūlija vidū Moldovas valdība apstiprināja sporta stratēģiju nākamajiem sešiem gadiem. Tajā galvenais uzsvars vērsts uz sporta infrastruktūras celtniecību un atjaunošanu pie skolām, sporta speciālistu kvalitātes celšanu, kā arī aktīva, veselīga dzīvesveida popularizēšanu – it sevišķi skolās un augstskolās. Elites sportā plānots palielināt atbalstu sporta medicīnai un sekmēt tās pieejamību atlētiem.

Latvijā bērnu sports kā valsts prioritāte pašlaik ir tikai lozungu līmenī. Nav neviena valstiska mehānisma, lai veicinātu sporta pieejamību, lielāko daļu rūpju atstājot uz vecāku pleciem. Ja 90. gados un 2000. gadu sākumā olimpiskos panākumus Latvijai atnesa atlēti, kuru sportiskie pamati tika ielikti Padomju Savienības bezmaksas sporta sistēmā, tad tagad olimpisko komandu veido tikai brīvvalsts sporta sistēmas produkti, un tā nav nejaušība, ka tieši šī sportistu paaudze palika bez medaļām kā Rio, tā arī Parīzē.

Olimpiskās vienības atlētu nodrošinājums Latvijā ir viens no labākajiem Eiropā. Ja daudzu citu valstu sportisti pirms olimpiādes aktīvi īstenoja pūļa finansēšanas kampaņas, lai olimpiskajās spēlēs vispār nokļūtu, bet to laikā sūkstījās, ka jau pēc mēneša nespēs samaksāt par pajumti, tad no Latvijas atlētiem šādas sūdzības neizskanēja. Arī prēmijas par olimpiskajiem sasniegumiem Latvijā ir vienas no lielākajām pasaulē.

Tas liecina, ka sporta piramīda Latvijā ir apgāzta kājām gaisā – labi nodrošināti elites atlēti, bet slikti nobruģēts ceļš līdz elites līmenim. Kā norāda Latvijas Olimpiskā vienība, Toms Skujiņš pirms olimpiskajām spēlēm izmantojis vien 24% no sev šogad atvēlētā 15 tūkstošu eiro finansējuma treniņu darbam. Savukārt Riteņbraukšanas federācija atklāj, ka Skujiņš pēc savas iniciatīvas ziedojis privātos līdzekļus šogad izveidotajai Jaunatnes riteņbraukšanas akadēmijai, kuras mērķis ir palīdzēt jaunajiem talantiem.

Skujiņš to var atļauties, jo labi nopelna sacensībās, bet viņa piemērs ir labs iegansts diskusijai par vecuma cenza ieviešanu Latvijas Olimpiskajā vienībā. Kuluāros tādu ideju izteikuši vairāku federāciju prezidenti un ģenerālsekretāri. Tādējādi valsts finansējums sekmētu sportistu ienākšanu un nostiprināšanos pieaugušo sportā, bet tālākās gaitas jau būtu katra paša atbildība. Reforma ir nepieciešama, jo Latvijas Olimpiskajā vienībā caurmērā ir vairāk nekā 200 atlētu, bet uz Parīzi devās mazākais sportistu skaits kopš neatkarības atjaunošanas – 29. 

Latvijas sporta sistēmas turpmāko veidolu lielā mērā noteiks politiska izšķiršanās – vai vēlamies medaļas, vai sportiski aktīvu nāciju. Pašlaik no pārējām Eiropas valstīm atpaliekam kā vienā, tā arī otrā rādītājā.