Kas jāmaina Latvijas sportā? - Olimpiskās vienības atlētiem valsts beidzot maksās oficiālas algas
Pēdējos 15 gadus Latvijas Olimpiskās vienības sportisti un treneri saņēma ikmēneša pabalstus. Faktiski tās bija algas, taču noformētas kā pabalsti, lai nebūtu jāmaksā nodokļi un varētu nopelnīt vairāk. Nu šādai kārtībai pienācis gals – Latvijas Olimpiskajā vienībā ar sportistiem noslēgti darba līgumi. Tie ir terminēti – uz vienu gadu.
Latvijas Televīzijas rīcībā nonācis viena Latvijas Olimpiskās vienības sportista darba līgums. Atsevišķi tā teikumi juristiem raisa smaidu. Piemēram, sportistu darba pienākumos ietilpst arī "novērtēt citus konkurentus un vietas apstākļus", tāpat ir uzsvērts pienākums "konkurēt sporta sacensībās".
Taču vairāki līguma punkti, kas skar Darba devēja uzticības zaudēšanu, ir ļoti plaši interpretējami, tādējādi radot ļoti augstu risku potenciālajiem strīdiem. Piemēram, nolaidīga, nesavlaicīga vai nepienācīga darba pienākumu pildīšana; trenera norādījumu nepildīšana; kā arī darbības, kas var kaitēt Olimpiskās vienības reputācijai vai komercdarbībai – visi šie iemesli darba uzteikšanai varētu raisīt pamatīgu stīvēšanos, ja sportisti šiem formulējumiem nepiekritīs. Jāatzīmē arī, ka finansējuma ieturēšana vai samazināšana turpmāk solās būt krietni sarežģītāka nekā iepriekš, jo darba likumā atrunāts, ka to nav iespējams veikt bez darbinieka rakstiskas piekrišanas.
Jaunā kārtība uzlabos sportistu sociālās garantijas un vairos izredzes saglabāt valsts finansējumu arī gadījumos, kad rezultātu vai attieksmes dēļ to mēģinās atņemt vai ieturēt. Turpmāk Latvijas Olimpiskās vienības prestižākā – zelta – sastāva sportisti saņems algas diapazonā no 1450 līdz 2000 eiro, kā arī divpadsmit līdz astoņpadsmit tūkstošus eiro treniņu darbam. Vadošo sportistu treneri var pretendēt uz atalgojumu 800 – 1850 eiro robežās. Lai iekļūtu Zelta sastāvā, būs jāizcīna vai nu pirmā līdz astotā vieta olimpiskajās spēlēs un pasaules čempionātos, vai arī pirmā līdz ceturtā vieta Eiropas čempionātā vai Pasaules kausa kopvērtējumā. Sporta veidos, kuros pasaules un Eiropas čempionāti nenotiek katru gadu vai arī nenotiek vispār, pietiks ar iekļūšanu Top 50 pasaules rangā vai arī labāko astoņniekā kādā Pasaules kausa posmā.
Sporta sabiedrībā gan viedokļi par Latvijas Olimpiskās vienības racionalitāti dalās, jo arvien vairāk ir tādu sportistu un federāciju vadītāju, kuri pauduši viedokli, ka profesionāliem sportistiem ir jāspēj pašam sevi uzturēt vai arī jāatrod profesija un jāsporto no darba brīvajā laikā.
Intervija - Ernests Gulbis, Tenisa savienības prezidents
Video: Ģērbtuve
https://youtu.be/_8iriARG29M?si=2WJr2f_-fGZI3iTE
"Man neliekas kopā tas, ka valstij un man kā nodokļu maksātājam vai vispār nodokļu maksātājiem ir nez kāpēc jāatbalsta sporta veidi un pieauguši cilvēki – te ir tas akcents – viņu hobijos. Jo daudzi sporta veidi, ja tajos nepelni iztiku, tos var nosaukt kā amatieru vai hobija līmeņa sporta veidus."
Intervija - Kaspars Cipruss, Basketbola savienības ģenerālsekretārs
Video: MVP.lv
https://youtu.be/4GybKOjRw3Q?si=AzpkO3mKLoLWEsHC
"Ja tavs sporta veids vai tavs piedāvājums, ko vari dot attiecīgam klubam, nenes tev naudu, tad ej un meklē, kur vari būt lietderīgs."
Intervija - Kārlis Lejnieks, Latvijas Olimpiskās komitejas ģenerālsekretārs
"Šī darba alga ir līdzfinansējums viņu karjerā. Es uz šo kā darba algu neskatītos. Es uz to skatītos kā valsts līdzdalību sportiskajā karjerā."
Vairāku federāciju vadītāji pauduši ideju, ka labs kompromiss būtu noteikt vecuma cenzu un valsts finansējumu ļaut saņemt tikai sportistiem vecumā līdz 23 gadiem. Tādējādi dodot iespēju ielauzties profesionālajā sportā, bet tālāk par savu likteni atbildēt pašiem. Lejnieks atzīst, ka par to būtu jādiskutē, taču piebilst, ka pašlaik valsts pa citiem kanāliem atbalsta arī komandu sporta veidus, līdzfinansējot nacionālās izlases.
Eiropas prakse elites atlētu finansēšanā ir ļoti dažāda. Piemēram, Lietuvas Olimpiskā komiteja atbalsta vien desmit sportistus, katram ik mēnesi maksājot 1500 eiro pabalstu. Vēl 189 sportisti saņem pabalstus no valsts pārraudzītās Nacionālās sporta aģentūras. Pabalstu diapazons – 735 līdz 2793 eiro mēnesī, un gandrīz trešdaļa šo pabalstu saņēmēju ir basketbolisti.
Tikmēr Somijā un Norvēģijā ar naudu profesionālajam sportam apkārt nemētājas. Abās valstīs ir noteikts ienākumu slieksnis, kuru pārsniedzot, sportisti nedrīkst pretendēt uz pabalstiem. Somijā tie ir 80 tūkstoši eiro gadā, bet Norvēģijā – 65 tūkstoši eiro. Tādējādi šo valstu sekmīgākie un populārākie atlēti ikmēneša ienākumus no valsts nesaņem, taču drīkst bez maksas izmantot infrastruktūru un sporta medicīnas pakalpojumus. Norvēģijas Olimpiskā komiteja sarunā ar Latvijas Televīziju atklāja, ka aptuveni 50% Norvēģijas elites atlētu dzīvo zem nabadzības sliekšņa, kamēr vidējais rādītājs valstī ir vien 16,3%. Lai pirms olimpiskajām spēlēm Parīzē stiprinātu trūcīgākos sportistus un viņu sporta veidus, norvēģi šogad nākuši klajā ar ziedojumu kampaņu. Ar vienas īsziņas starpniecību ir iespējams ziedot 8,61 eiro norvēģu olimpiešiem desmit īpaši izraudzītos sporta veidos.
