Ielas garumā. Zaķusalas krastmala 1. daļa

Zaķusalas stāsts sākas Lucavsalā, kur patvērušies vairāki bijušie zaķusalieši, bet pagalmu celiņi noklāti ar Baterijas ielas betona flīzēm. Daugavas enkurnieka Indriksona dēli tās laivās atveduši no Zaķusalas, kad tur tika nojauktas mājas un ielas, lai sagatavotu būvlaukumu Latvijas Televīzijas ēkas celtniecībai. Lucavsalas «gubernatora» Gunāra Indriksona laivā braucam pāri Mazajai Daugavai, lai vispirms piestātu pie Zaļā sēkļa, kur vēl atrodama viena no t.s. baterijām -  betona klucis ar dzelzs riņķi. Iegriežamies arī Televīzijas tornī bijušajā Fridriha salā, lai uzzinātu, kā tapa 368 metrus augstais tornis, kurš mēdz šūpoties vējā, bet saules pusē reizēm pastiepjas garāks. Zaķusala sākotnēji dēvēta par Miroņu salu, jo tās tuvumā daudzi zvejnieki esot noslīkuši. Tagad salā palikusi tikai viena iela – Zaķusalas krastmala, kas 1970. gados tika pārdēvēta par kompartijas bosa Arvīda Pelšes krastmalu. Diezgan zīmīgi, jo viņš bija cilvēks, kas nīda visu latvisko. 1991. gada barikāžu laikā visa Latvija satikās Zaķusalā, lai aizstāvētu Latvijas Televīziju un savu brīvību. Zaķusalā tapa arī vairāki mākslas darbi. Tēlnieka Ojāra Feldberga «Ugunskurs» un Igora Dobičina «Acis» ir piemiņa mūsu vienotībai un apņēmībai.