ZIP izlase. Uzticības saldā nasta. Dailes teātris

Dailes teātra simtgades sezonas noslēgumā Latvijas Televīzijas raidījumu cikls "Teātris.zip" piedāvā noskatīties piecas Dailes teātra izrādes, kas glabājas LTV arhīvos. Šoreiz - Paula Putniņa lugas "Uzticības saldā nasta" iestudējums (1981), kura televīzijas ieraksts tapis 1985. gadā.

Paula Putniņa lugas "Uzticības saldā nasta" piedzīvoja pirmizrādi 1981. gada 23. janvārī un izraisīja lielu rezonansi un, kā raksta Māris Grēviņš, "sen neredzētas kaislības" (Oriģināldramaturģijas dienas un nedienas. Karogs, nr. 11 (1981)). Tā tika apspriesta skatītāju koferencē (atreferējums lasāms "Padomju Jaunatnē" (22.02.1981)), un televīzijas raidījumā "Jaunākais teātros", tai tika veltīti vairāki raksti, kuros galvenokārt tika apspriests Bērtulsons, lugas galvenais varonis, viņa ideālisms, kas konsekventi novests līdz galējībai.

Rakstnieks un publicists Pauls Bankovskis 2012. gadā īsi raksturo lugu šādi (Uzticības saldā nasta. Diena, 2012. gada 24. februāris):

"80. gadu sākumā Pauls Putniņš sarakstīja lugu "Uzticības saldā nasta". Tās centrālais tēls bija komunistiskajai partijai un padomju realitātei maniakāli uzticīgais kolhoza priekšsēdētājs Leonards Bērtulsons. Uzticība politiskajiem ideāliem liedza ne vien par blatu, kā toreiz mēdza teikt, slimam bērnam pagādāt veikalā brīvi nenopērkamos apelsīnus, bet beigu galā iedzina nāvē arī viņa sievu: Bērtulsonam - vārda tiešā nozīmē - līdz kapa malai uzticīgu sievieti."

1980. gadu sākumā izrāde neatstāja vienaldzīgu nevienu. To apliecina tikšanās ar skatītājiem pēc pirmizrādes:

(Zālē lerosinājums dot vārdu pašam autoram.)

Pauls Putniņš:

— Mans pamatjautājums: vai ir kāds skatītājs, kuru atstāja vienaldzīgu tas viss uz skatuves?
— Nav!

Pauls Putniņš:
— Tad viss kārtībā! Ja nav vienaldzīgo šo jautājumu risināšanā, tad mērķis ir sasniegts." (Ideālu meklējot. Padomju Jaunatne, nr.37 (22.02.1981).)

Kritiķi par izrādi un lugu

Viktors Hausmanis (Teātri par pašu galveno. Dzimtenes Balss, nr.23 (04.06.1981)):

"(..) milzīga rezonanse ir P. Putniņa lugas "Uzticības saldā nasta" iestudējumam J. Raiņa Dailes teātri (režisors A. Liniņš). Par šo izrādi, precīzāk sakot, par P. Putniņa lugu cilvēki diskutē, strīdas, aizstāv to, noliedz, polemikas karstumā pat pārlieku aizraujoties un lieku sarunājot. Vairākums ir vienisprātis A. Liniņa iestudētās izrādes vērtējumā, tajā ir saasināta problemātika un precīzi izstrādāti tēli. Augstu meistarības klasi rāda L. Žvīgule (Valdas tante) un A. Dimiters (Zērvēns). Visu labu varu teikt par galvenās lomas tēlotāju R. Ancānu. Viņa tēlotais Bērtulsons ir vienkāršs, sirsnīgs, vīrišķīgs, principiāls, bet par Bērtulsona rīcību strīdas daudzi. Viņš grib iet taisnu ceļu un neielaisties uz kompromisiem. Bērtulsons savā prasīgumā un maksimālismā ir Branda gara radinieks. Taču, tāpat kā Brands, arī Bērtulsons saviem tuvajiem cilvēkiem spēj sagādāt tikai neērtības, ciešanas, sāpes un, lielās līnijās ņemot, Branda dzelžainās konsekvences Bērtulsonam pietrūkst. Un tomēr, kā to uztvēris P. Putniņš un teātris, šāds Bērtulsons ir vajadzīgs. Kā pretnis. Visapkārt sazēlusi apkārtceļu iešana, kompromisi, sīkmanība. Vai tiešām nolaist rokas un iet notikumu pavadā? Jeb vai tomēr mēģināt stāties pretim un pateikt savu "nē"! Bērtulsons cenšas tā dzīvot un rīkoties, un viņu atbalstām un ejam viņam līdzi. Taču autors it kā baidījies par to, vai tikai viņa varonis neiznāktu par daudz labs un dažviet pats tīši, bez vajadzības Bērtulsonu degradē. Bērtulsonam pietiek kļūdu un negāciju, un tomēr viņā ir pats galvenais: ticība ideāliem un griba savu dzīvi nodzīvot godīgi un stāties pretī nekrietnībai. Un iestudējumā ir pats galvenais — kaisla ieinteresētība, griba rast atbildi uz jautājumu: "Kas mēs esam, kā dzīvojam un kā vajadzētu dzīvot?" Jautājums vienkāršs, bet katrai paaudzei uz to nākas svēti un godīgi atbildēt.

Kaut arī P. Putniņa lugas "Uzticības saldā nasta" iestudējumam ir noliedzēji un pretinieki, nevar noliegt problēmas saasināto izvirzījumu,
luga un izrāde liek aktīvi domāt."

Silvija Radzobe: (Ar miesu virs zemes, bet ar dvēseli? Māksla, nr. 2, 1981):

"A. Liniņa veidotais uzvedums, konfrontējot "reālistus" (izcilo A. Dimitera Zērvēnu, psiholoģiski interesantos un bagātos J. Plēsuma Herbertu un J. Paukštello Agri) un "romantiķus" (spoži nospēlēto L. Žvīgules Vaidastanti, precīzi tverto Maldu L. Ozoliņas pārliecinošajā tēlojumā, kā arī R. Ancāna mazliet nevarīgo un nekonsekvento maigo labgribi Bērtulsonu), arī izvirza nepieciešamību pēc harmoniska cilvēka, nevienu no izrādes tēliem neizvirzot par vienīgās patiesības paudēju. Vistuvāk dzīves jēgai, tās būtības serdei nonāk Vaidastante, kura izrādes finālā atzīst, ka ideāli, jā, ideāli ir nepieciešami, bet tāpat arī mīlestība un siltums pret cilvēku."

Maija Augstkalna (Viss notiek pirmoreiz. Karogs, nr. 5 (1981):

""Uzticības saldā nasta" ir lielu ideju, lielu problēmu luga ar visai sarežģītu dramaturģisko struktūru, un tās traktējuma iespējas var būt visai daudzveidīgas. (..) tas, ka teātris lugas interpretācijā ir gājis ceļu, kas no darba visdziļākajām dzīlēm ļāvis izcelt un pastiprināt ideāla cilvēcisko un humāno skanējumu, ir bezgala svarīgi. Tas piešķir uzvedumam spēcīgu emocionālo spriegumu un atbalsi."

Pauls Bankovskis (Uzticības saldā nasta. Diena, 24. februāris, 2012):

"Lai arī Putniņa luga nu jau uzskatāma par politiski novecojušu (bet dažām paaudzēm, visticamāk, tā vienkārši vairs nebūtu saprotama), tajā rādītā un radikalizētā uzticības tēma nekur nav izčibējusi. Viss vienalga - vai tu esi partijai uzticīgs kolhoza priekšsēdētājs, vīram uzticīga sievai vai dakterim uzticējies vājinieks - uzticēšanās no tevis prasa lielāku vai mazāku atteikšanos no sevis paša, sevis nodošanu kaut kā cita "rokās"."

Raidījumu ciklu atbalsta: