ZIP izlase. Pūt, vējiņi! Valmieras Drāmas teātris

Apsveicot režisori Māru Ķimeli ar "Spēlmaņu nakts" balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā, Latvijas Televīzijas raidījumu cikls "Teātris.zip" īpašajā izlasē piedāvā noskatīties 1985. gadā Leona Paegles Valsts Valmieras drāmas teātrī iestudēto Raiņa lugu "Pūt, vējiņi!".  

Lai arī Raiņa "lugu "Pūt, vējiņi!" iestudējuši daudzi latviešu režisori - Aleksis Mierlauks, Eduards Smiļģis, Felicita Ertnere, Māra Ķimele, Oļģerts Kroders un citi" (Nacionālie dārgumi.100 gramu kultūras), tieši Māras Ķimeles "Pūt, vējiņi!" Valmieras Drāmats teātrī tiek uzskatīti par vienu no interesantākajiem un spožākajiem šīs lugas iestudējumiem.

"Pūt, vējiņi!" Ķimeles režijā Valmierā pirmizrādi piedzīvoja 1985. gada 10. maijā. 

Intervijā 1985. gadā režisore norādīja: ""Es uzskatu, ka katra luga jāveido atbilstoši materiālam. Šodienas mākslai jābūt skaidrībā par Raini, par laiku. Raiņa lugas ir bagāts materiāls režisoram un aktieriem, tajās ir daudzšķautņaini raksturi. Man nepatīk uzspiest savu viedokli, deklarēt tas ir labi, bet tas slikti. Deklarācija teātra mākslā mani absolūti neinteresē. Es lugā centos saskatīt latviešu tautu ar Raiņa acīm, neko nemodernizējot, neizskaistinot, stingri turoties pie autora uzrakstītā. Tāpēc arī neuzskatīju par vajadzīgu svītrot prologu, no kura izvairījušies citi režisori. Es vispār neesmu no tiem režisoriem, kas lugas ļoti svītro... Gribēju, lai mēs šajā lugā sevi atpazīstam, lai atpazīšana notiktu caur cilvēka iekšējo pasauli, lai mēs redzētu, cik maziski, neglīti (arī) esam..."

(..) Es iesaku nebaidīties no Raiņa lugām, teic režisore. Nevairīties no savas tautas mākslas, jo pietiekami bieži to esam noniecinājuši. Mums taču ir, ar ko lepoties, ko parādīt citiem. Un vispirms jau tas ir Rainis. Arīdzan mums pašiem atklājams. Lai augtu, jāiepazīst sava tauta, tās kultūra." (M. Miķelsone. Pūt, vējiņi! Stiprāk! Jūrmala. Nr. 144 (13.09.1985.))

2018. gadā LTV raidījumā "Nacionālie dārgumi. 100 gramu kultūras" režisore, apsverot iespēju vēlreiz pievērsties "Pūt, vējiņiem!", atzīst, ka viņa nemaz nevarētu iestudēt šo lugu citādāk: "Saslēdzoties ar lugu, tā jēga ir tāda, kāda tā ir. Tad varētu to citā teātra valodā darīt un veidot citu izpausmi, bet saturiski - nē."

Kritiķi par izrādi

Teātra vērtētāji par Māras Ķimeles iestudējumu "Pūt, vējiņi!" rakstījuši daudz, atzīstot izrādi par vienu no teātra sezonas spilgtākajiem darbiem. Vienu no kodolīgākajiem vērtējumiem sniedz Normunds Naumanis.

Normunds Naumanis (Mūžīgi jautāt un atbildēt. Literatūras un Māksla. Nr. 45 (07.11.1985.)):

"Jā. Vēl taču ir vesela kaudze jauno režisoru, kas visi ir ļoti talantīgi un gadu pēc gada loti daudzsološi.

Un ir M. Ķimele, kas atrod Rainī un savā teātrī īstu Baibu un īstu Uldi, īstu Ortu un pirmoreiz spēcīgu Gati. Visus īstus izceļ saulē un žēlo. Dzīves kuģis grimst, masts kā egle aizlūzis. Kas cels?

Ētiski tīrs un sevī skaidrs cilvēks, kam vārdi saskan ar darbiem un atpakaļ vārdos rit. Cēls. Harmonizējošs.

M. Ķimele ir drosmīga, viņa maz runā, daudz dara. Es jau iepriekš zināju, ka Valmieras "Pūt, vējiņi!" sakarā nerakstīšu analizējošu vai koncepciju demonstrējošu fragmentu šim rakstam. "Pūt, vējiņi!" mani pacilā. Kā dziesma. (Protams, izrādei ir savi trūkumi, kurus droši vien zina arī režisore, bet tā ir pozitīva starojuma pilna. Un ir taču cilvēki, kas negrib dot pretī to, ko izrāde dod, uzticēšanos.)"

Edīte Tišheizere (Starp magnēta trim poliem. Literatūra un Māksla. Nr. 39 (27.09.1985.)):

"Katrs Māras Ķimeles uzvedums ir kā pēkšņi skatienā ietverts, notverts, bet ne apstādināts kādas straumes posms. Tas ir suverēns, ar iepriekšējo un varbūtēji sekojošo tieši nesaskaņojams, taču vienots ar tiem virzībā uz tālu, acīs paturamu zvaigzni. Stratēģiskais maksimālisms, varbūt tā varētu nosaukt nepārtraukto, kluso un nepiekāpīgo mērķtiecību, kas uzlādē katru M. Ķimeles iestudējumu, katru cilvēku, kurš nokļūst viņas darba lokā, ar nepārprotami ķimelisku zīmi.

(..) M. Ķimeles rūpīgi koptās aktierpersonības, īpaši 1978. gada Konservatorijas absolventi, aizvien jūtamāk atklāj spēju apaugļot arī pārējo režisoru darbus vai arī nespēju saaugt ar tiem. Aktieriem, ar kuriem parasti strādā Māra Ķimele, ir ļoti spilgts cilvēciskais lādiņš. 

Dace Eversa un Aigars Vilims ar savu skatuvisko eksistenci vispilnīgāk iemieso Māras Ķimeles tālo mērķi. Varbūt spēcīga gara un šaubītiesspējīga spēka savienības iespēju? M. Ķimeles izrādes nepakļaujas fiksēšanai uz baltas lapas, viņas režijas spēks ir bezvārdu, klusa dvēseles darba zonā. Abās lugās, ko pagājušajā sezonā iestudējusi Māra Ķimele, šis pirmsvārdu slānis ir ļoti biezs un intensīvs, tiem cauri izsitušies, vārdi liekas kā pirmoreiz dzirdēti gan Raiņa visiem it kā zināmie, gan Leldes Stumbres pustoņos un priekšnojautās vien rakstītie. "Jānis" (Leldes Stmbres luga, kuras iestudējums Ķimeles režija Valmierā pirmizrādīta 1984. gada decembrī - red.) un "Pūt, vējiņi!", lai arī dažādos laikos radušies, ir ļoti vienoti tiecībā uz "zvaigzni".

(..) Aprakstāma un noturama ir tikai viena režisores izrāžu daļa -scenogrāfija. Vistiešākā "laika zīme, ko būs minēt", turklāt tieši mūsu, skatītāju un mākslinieku, laika zīme. Izrādē "Pūt, vējiņi!" ta varētu būt Andra Freiberga klīstošais (varbūt grimstošais? jebkura šifrēšana Ķimeles un Freiberga daiļradē atduras pret "varbūt tā, varbūt ne...") kuģis. Neērts, nevis pastaigām, bet tālam ceļam domāts, ar plašuma nojausmu apkārt un nelauztu mastu. Katra Baibas un Ulda tikšanās ir kā stāvēšana uz nedrošas laipas starp kuģi un krastu, neuzmanīga kustība, un viens no viņiem var pazust dzelmē. Tikai uz brīdi noplīvo bura, Baibai nāvē ejot. Garam ir jāpierāda savs spēks, tikai tad kuģim būs tāla gaita."

Gundega Saulīte (Ar lieluma mēru. Karogs. Nr.9 (1985)):

"Šai ārēji vienkāršajā, pat skaudrajā Valmieras teātra izrādē varoņi dzīvo ar lielu iekšēju spriegumu. Šķietami ikdienišķi sākas rīts maltuvē, taču malēju stāvos kā uzvilktās stīgās jaušamas satraukuma pilnas priekšnojautas, teiktajos vārdos — dramatisku notikumu tuvošanās.

Izrādes gaitā par centrālajiem tēliem izvirzās trijstūris — Baiba, Gatiņš, Uldis. Tīši vai netīši mazāk nozīmīga iznākusi Zanes līnija, ne aktieriskās realizācijas ziņā, bet tieši režisores doto uzdevumu dēļ. Mūsu priekšā trīs varoņi, viņu attieksmes, kam dzidras lirikas skanējums. Ne skatuves norisēs, bet tieši varoņu intensīvajā jūtu dzīvē uztveram šīs izrādes poēziju. Te D. Eversas skaudrā un patiesā, reizē trauslā Baiba, A. Vilima netradicionālais, dvēseliski pievilcīgais Uldis, N. Ērgļa Gatiņš, dzejnieka dvēsele, kas, skaidri redzams, radīta pavisam citādai dzīvei. Šim "trijstūrim" savu jūtu starojumu pievieno L. Dēvicas Orta. un ar labsirdīgu ironiju to papildina H. Šēnknehta Didzis. Šī izrāde skan ar domu par harmonijas nepieciešamību ikvienā cilvēkā, sabiedrībā, tautā. Izrādes traģika slēpjas nespējā aizsniegt šo harmoniju, neprasmē pārvarēt, likvidēt tos šķēršļus, kas stājas ceļā personības būtiskāko elementu saplūsmei."

Viktors Hausmanis ("Pūt, vējiņi!" Valmiera. 1985. gads. Literatūras un Māksla. Nr. 36 (6.09.1985.)):

"Uzskatu, ka M. Ķimeles pievēršanās Raiņa lugai "Pūt, vējiņi!" nav nejaušība, jo Raiņa dramaturģija veido vienu no viņas mākslas pamattēmām, viņas pūrā jau ir "Krauklītis", "Mušu ķēniņš", "Indulis un Ārija" (radio variants) un tagad "Pūt, vējiņi!". Tas ir viens no vispateicīgākajiem un visgrūtākajiem uzdevumiem. Pateicīgs tālab, ka "Pūt. vējiņi!" ir luga, kas savā ziņā "spēlējas" pati par sevi. Grūts tālab, ka tradīciju un labu atradumu uzslāņojums šai lugai ir īpaši biezs. E. Smiļģis to pavēra krāšņā, teatrāli spilgtā, romantizētā inscenējumā ar plašām kāzu izdarībām. A. Jaunušans 1968. gadā (cik tas jau sen!) "Pūt, vējiņi!" rādīja skaudrāku, atņemot Raiņa pasaulei jebkā du idilliskuma pieskaņu. Tad sekoja G. Pieša filma, un nu, 1985. gadā, Māra Ķimele drosmīgi nāk ar savu "Pūt. vējiņi!" interpretāciju. Gods un cieņa viņai par to!

(..) Ja man vienā teikumā vajadzētu noraksturot M. Ķimeles darbu, es ņemtos apgalvot, ka neesmu redzējis tik intīmu "Pūt, vējiņi!" iestudējumu ar tik psiholoģiski pamatotām attieksmēm. Tā ir izrāde bez skaļuma, bez plašiem masu skatiem, tā ir izrāde, kurā izceļas mazās dziesmas skaistums, ko sākam jau aizmirst, kā Rainis 1914. gadā rakstīja F. Ertnerei. Bet izrāde nav piezemēta, un lugas filozofiskais slānis nav sagrauts."

Lai arī kritiķis slavē aktieru, īpaši N. Ērgļa, veikumu un režisores spēju prasmīgi un gudri saskatīt "attieksmju traģiku", tomēr divus iestudējuma komponentus viņš nevar pieņemt: pirmkārt, Imanta Kalniņa mūziku, kas radīta citam mākslas darbam (filmai) un tāpēc, pēc kritiķa domām, to nevar "mehāniski pielikt" gluži citas struktūras darbam, otrkārt, Freiberga dekorācijas, kas, pēc kritiķa domām, ir izrādei nepiemērotas un neērtas. Savukārt jau 1986. gadā Viktors Hausmanis atzīst:

"Pārlaižot vēlreiz skatu klasikas iestudējumiem, kā spilgtākās virsotnes gribas izcelt Raiņa "Pūt, vējiņi!" M. Ķimeles režijā Valmieras teātrī, Sudrabu Edžus "Dullo Dauku" K. Auškāpa režijā, J. Jaunsudrabiņa "Aiju" O. Krodera režija." (Literatūra un Māksla. Nr. 12 (21.03.1986.)

Benedikts Kalnačs (Sezonas nogrieznis mūžības taisnē. Karogs. Nr. 12 (1985)):

"M. Ķimeles veikums uztverams arī kā radoša polemika ar kolektīva līdzšinējo Raiņa interpretu — V. Maculēviču. Jaunākais iestudējums radījis mazāk pretrunu vērtējumos. Domāju, ka tieši autora un režisores aizstāvēto vērtību, to atklāsmes paņēmienu sabalsošanās te ir galvenais cēlonis.

(..) M. Ķimeles uzvedumā realizējies vispirms tēlu psiholoģiski precīzs izveidojums. Te atbilstība autora materiālam. Rezultātā radies visintīmākais Raiņa interpretējums daudzu pēdējo gadu laikā. Vispārinājums šai gadījumā izriet no tēlu saskarēm, mūžīgo vīrišķā un sievišķā pretstatu harmonijas meklējuma konkrētu cilvēku attiecībās.

(..) Īpašas uzteikšanas vērta šai izrādē ir trupas saliedētība, praktiski visu aktieru dzīva ieinteresētība notiekošajā. Zināmo faktu, ka M. Ķimele, turpinot O. Krodera tradīciju Valmieras teātrī, cenšas veidot aktieros domājošu attieksmi pret savu tēlu, parasti varam attiecināt uz centrālo varoņu interpretētajiem. Šoreiz zīmīga ir ikvienas lomas izstrādātība. Ja kaut kā dažviet arī pietrūcis, tad tā ir vēl nepietiekamas meistarības, ne vienaldzības vaina. (..) "Pūt, vējiņi!" jaunais variants izturējis skatītāju atsaucības pārbaudi; tam būs pelnīta vieta Raiņa darbu interpretāciju vidū."

Valda Čakare ("Jūs mani saucāt, un es esmu še" (Padomju Jaunatne. Nr. 224 (22.11.1985)):

"Māras Ķimeles izrāde skan tīri, gaiši, ar domām un jūtām bagāti. Katra epizode vērš Raiņa tekstu vaļā kā velēnu un atsedz arvien jaunus, negaidītus un iepriekš neparedzamus īstenības slāņus. Izrādi skatoties, viss liekas skaidrs — mūsu priekšā dziļš un mākslinieciski pārliecinošs Raiņa lugas tulkojums skatuves valodā. Tik pārliecinošs, ka rodas mānīgā sajūta, ko allaž izraisa īsts mākslas darbs: tā, tikai un vienīgi tā šī luga iestudējama. Bet pēc izrādes, mēģinot formulēt savus emocionālos lespaidus, jākonstatē: grūti, pat neiespējami īsos vārdos pateikt, par ko ir izrāde. Jo režisori interesē nevis kāds atsevišķs dzīves jautājums, problēma, bet dzīve vispār — visā tās veselumā un sarežģīti mainīgajā plūdumā. Cilvēki te nav arguments kādai noteiktai idejai, cilvēks ir dabas meistardarbs, kura individuālo likteni režisore respektē, cenšas izprast, atklājot tajā tiklab sava laika pēdas, kā mūžīgo, nepārejošo. Tāpēc par galveno vērtību izrādē kļūst ļoti konkrēti, dziļi un mūsdienīgi atklāta cilvēka psiholoģija ("Pūt, vējiņi!" jau arī ir psiholoģiskākā no Raiņa lugām), dzīvas, filigrāni izstrādātas savstarpējās attiecības. No šīm attiecībām mūsu acu priekšā ik brīdi viegli un nemanāmi dzimst trausls poētiskums. Poētiskums, kura tik ļoti pietrūka pēdējo piecpadsmit gadu laikā tapušajos Raiņa iestudējumos. Bet Raiņa dramaturģija bez tā nav īsti līdz galam atminama.

M. Ķimele maksimāli aptver un izsmeļ cilvēku mūžu daudzveidību, taču par dominanti izrādē kļūst mīlestība. Visatšķirīgākajās izpausmēs un gradācijās — no harmoniskām un harmonizējošām jūtām līdz melniem kaislību bezdibeņiem. M. Ķimeles "Pūt, vējiņi!" varētu nosaukt par jūtu audzināšanas paraugstundu. Ikviens te tiecas pēc mīlestības vai vismaz sapņo par to, tās vārdā cenšas lauzt sevi vai pārveidot citus."

"Pūt, vējiņi!" iestudējumi

• Luga pirmo reizi izrādīta Pēterpils Latviešu labdarības biedrības 35 gadu jubilejas svinībās 1913. gada 6. oktobrī. Baibas lomā bija aktrise Biruta Skujeniece. 
• Pirmais uzvedums profesionālā teātrī Alekša Mierlauka režijā tika sagatavots 1914. gadā Jaunajā Rīgas teātrī. Uldi tēloja Eduards Smiļģis, vēlāk arī Alfrēds Amtmanis-Briedītis, Baibu – Mirdza Šmithene. Iestudējuma pirmizrāde notika 31. janvārī. Vasarā teātris ar šo izrādi apbraukāja Latvijas novadus, Baibas lomā viesojās aktrise Dace Akmentiņa. 
• 1914. gada pavasarī "Pūt, vējiņi!" izrādīja arī Liepājas Latviešu teātris. 
• 1915. gadā lugu iestudēja Rīgas Latviešu teātris, rudenī Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās arī Jaunais Pēterpils Latviešu teātris un Maskavas Latviešu teātris. 
• Uzvedumu Latvijas Nacionālajā teātrī, ko 1920. gadā veidoja A. Mierlauks, pēc atgriešanās no trimdas pirmizrādē 28. aprīlī noskatījās arī Rainis. Iestudējums atjaunots 1929. gadā. 
• 1936. gadā jaunu "Pūt, vējiņi!" uzvedumu Nacionālajā teātrī veidoja Jānis Lejiņš. 
• 1920., 1925., 1932. un 1937. gadā luga iestudēta Liepājas teātrī. 
• 1929. gadā Raiņa "Pūt, vējiņi!" Dailes teātrī iestudēja Eduards Smiļģis. Luga uzvesta arī Jelgavas teātrī, Ziemeļlatvijas teātrī Valmierā, Daugavpils teātrī.
• 1945., 1953., 1955. un 1967. gadā luga iestudēta Dailes teātrī. 
• 1944. un 1948. gadā - Valmieras teātrī. 
• 1968. gadā Latvijas Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī. 
• 1985. gadā poētiski smalku "Pūt, vējiņi!" izrādi Valmieras Drāmas teātrī radīja režisore Māra Ķimele, scenogrāfiju veidoja Andris Freibergs. Baibas lomā bija Dace Eversa, Uldis – Aigars Vilims. 
• 1998. gadā Dailes teātrī Raiņa darba uzvedumu veidoja režisors Oļģerts Kroders. 
• 2001. gadā "Pūt, vējiņi!" izrādīti Daugavpils teātra krievu trupā.
• 2004. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī lugu iestudēja Gaļina Poļiščuka. 
• 2011. gadā Dž. Dž. Džilindžera režijā Liepājas teātrī iestudēts mūzikls. Komponists Kārlis Lācis, libreta autori - Evita Mamaja un Jānis Elsbergs.
• 2018. gadā luga iestudēta Latvijas Nacionālajā teātrī Elmāra Seņkova režijā. 
• Latvijas Nacionālajā Operas un baleta (tolaik Akadēmiskajā operas un baleta) teātrī 1960. gadā uzvesta komponistes Felicitas Tomsones sacerēta opera, 1977. gadā Arvīda Žilinska opera "Pūt, vējiņi!". 
• Raiņa luga "Pūt, vējiņi!" daudz izrādīta arī ārpus Latvijas. 1949. gadā tā iestudēta Maskavas drāmas teātrī (Московский театр драмы), uzvedumi sagatavoti arī Lietuvā, Igaunijā, Ukrainā, Moldāvijā, Azerbaidžānā, Armēnijā un citur, kā arī Čehoslovākijā.

Filma "Pūt, vējiņi!"

• 1973. gadā Rīgas kinostudijā režisors Gunārs Piesis veidoja spēlfilmu pēc Raiņa lugas motīviem. Tās scenārija autors bija G. Piesis sadarbībā ar dzejnieku Imantu Ziedoni. Uldi atveidoja Ģirts Jakovļevs, Baibu – Esmeralda Ermale. Filmas mūzikas autors bija komponists Imants Kalniņš.

(Saraksts sagatavots pēc enciklopedija.lv)

Raidījumu ciklu atbalsta: