Andris Vīksna: kā mūsdienās top laika prognozes

Tradicionāli priecīgs jaunais gads tiek svinēts 1. janvāri, bet tikpat labi arī septembris varētu būt tā robežšķirtne, kad sākas jauns gads, kad priekšā bezgalgarais drūmais gada periods – ar miegainiem rītiem, pelēkām dienām, tumšiem vakariem un aukstām naktīm, ar lietu, dubļiem, iesnām, birstošām lapām, sēnēm un sūdzībām par sliktu laiku. Iespējams, tieši laiks ir saistošais faktors, kurā kopīgu valodu rod svešinieki un politisko uzskatu pretinieki, intelektuāļi un mileniāļi. Interese par to, kāds laiks gaidāms, mūs vieno ar mūsu senčiem. Kaut gan šķiet, ka senos laikos viss bija vienkāršāk, jo, piemēram: Ja bites rudenī ar vasku cieši aizdarīja skreju, tad skaidrs, ka būs auksta ziema, bet ja atstāja vaļā – nozīmēja, ka ziema būs silta. Arī skudras bija laika prognozētājas- ja rudenī tās līda dziļi pūznī, bija jāgatavojas aukstai ziemai. Vēlāk bišu un skudru funkcijas pārņēma zinātne par atmosfēru, tās struktūru, īpašībām un tajā notiekošajiem fizikālajiem procesiem, tātad - meteoroloģija.