Linda Gerra-Inohosa: meža ceļi - daudzfunkcionālas ekosistēmas piemērs

Ikoniska ir pasaka par Sūnu ciemu, kas sensenos laikos atradies dziļi Lielajā Mežā, un apzīmējums „Sūnu ciems” joprojām ir sinonīms netikumiem, kas plaukst un zeļ aizvien - slinkumam, nevīžībai un neizlēmībai. „Nākotnes pieturā” iztiksim bez metaforām un par sūnām runāsim tradicionālā izpratnē. Sūnaugi ir vieni no senākajiem mūsu planētas iedzīvotājiem, radušies pirms apmēram 400 miljoniem gadu, un to visvecākās fosilās atliekas atrastas devona nogulumu augšējos slāņos. Arī Latvijā sūnas bijušas starp pirmajiem augiem, kas mūsu teritoriju sākušas apdzīvot pēc ledāja atkāpšanās. Šobrīd Latvijā sastopamas ap 650 sūnu sugas, no kurām apmēram piektā daļa (129) iekļautas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Tās sūnas, kas atrodas uz dzīviem kokiem, to zariem un stumbra dēvē par epifītiem, uz trupošiem kokiem – par epiksiliem, uz akmeņiem - par epilītiem, bet uz augsnes - par epigeīdiem. Sūnaugus pēta botānikas nozare brioloģija, sūnu pētniekus sauc par briologiem. Sūnas uzskatāmas par būtisku un vērtīgu ekosistēmas sastāvdaļu, tās kalpo kā indikatoraugi, kas var liecināt par apkārtejās vides izmaiņāmun piesārņojumu un tām ir būtiska buferloma klimata pārmaiņu mazināšanā.