Dzīvei nav melnraksta. Jurijs Armašs (ar subtitriem)

"Kad man uzvilka Ukrainas karogu, es sadzirdēju Ukrainas himnu, es sapratu, ka esmu dzīvs, ka es tomēr esmu sagaidījis to brīdi, kad jau būšu mājās - dzimtajā zemē. Vispirms man iedeva piezvanīt vecākiem. Tie bija trīs vārdi: "Mamma, esmu mājās." Vairāk neko nevarēju pateikt," rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta Jurijs Armašs. 

Brīdinām uzreiz – šī saruna ir ļoti smaga. Nu jau atvaļinātais Ukrainas armijas karavīrs, militārais mediķis Jurijs Armašs piedzīvojis īstu elli, gadu pavadot Krievijas armijas gūstā. Bet arī atgriešanās dzimtenē izvērtusies ne tāda, kā cerēts. Kamēr Jurijs bija okupantu gūstā, viņa vecākiem ne reizi vien teikts, ka dēls no turienes dzīvs neatgriezīsies, ka viņu tur nogalinās. Atgriežoties Jurijs par sevi dzirdējis sakām, ka esot nodevējs. Kāpēc tā? Par to plašāk šajā sarunā, kurā tiek atklātas patiešām šausminošas detaļas par gūstā piedzīvoto.