Sirds kā pērkondārds. Koncerts

Komponista, multiinstrumentālista, grupas "Pērkons" radītāja un līdera Jura Kulakova (1958–2024), mūsu izcilā latviešu mūzikas dižgara piemiņas lielkoncertā uz skatuves kāpj Jura Kulakova domubiedri, līdzgaitnieki un sekotāji: grupas "Pērkons", "Menuets" un "Dagamba", "Trīs Latvijas tenori", solists Nauris Puntulis, Rīgas Doma meiteņu koris "Tiāra" diriģentes Aivas Birziņas vadībā, RTU vīru koris "Gaudeamus" diriģenta Ivara Cinkusa vadībā, vijolniece Justīne Kulakova-Sipņevska, flautiste Liene Sējāne, mūziķi Armands Alksnis, Uldis Marhilevičs, Ainars Virga, Jānis Šipkēvics un Liepājas Simfoniskais orķestris diriģenta Andra Veismaņa vadībā. 

Jura Kulakova devums latviešu mūzikā ir tik bagātīgs, ka paies vēl gadu desmiti, līdz tiks līdz galam apgūts viņa radošais mantojums. Vispirms, protams, viņš ir Pērkontēvs, rokmūzikas urdošais nemiera gars, kura mūzika, šķiet, nākusi tiešā ceļā no mūsu tautas ģenētiskā koda un aiziet tiešā ceļā uz klausītāju sirdi. Tāpēc daudzas Jura Kulakova radītās un grupas "Pērkons" atskaņotās dziesmas nu jau ir kļuvušas par "gandrīz tautasdziesmām". Taču Jura Kulakova ģēnijs ir radījis arī grandiozas kantātes, smalki niansētus kamermūzikas ciklus, rokoperas, mūziklus, elegantu un pārsteidzošu mūziku teātrim un kino, izcilas kordziesmas – viņa radošuma spektrs ir patiesi neaptverams, un katra krāsa tajā mirdz izcili spoža un tīra.

Koncerts "Sirds kā pērkondārds" ir Latvijā pazīstamu mūziķu, rokgrupu, koru un orķestru – Jura draugu, radošās dzīves līdzgaitnieku, sekotāju un mācekļu – veltījums izcilajam komponistam, viņa nepieradinātajai un nepieradināmajai dzīvei un mūzikai, kas nu jau paaudzēs iedvesmo, aizrauj, liek just, domāt un būt – būt sev pašam. Dziļa filozofija un smalka ironija, alkaina dzīves mīlestība un smeldzīgas skumjas, bezkompromisa patriotisms, absolūta domas brīvība un bohēmiska neatkarība dzīvē un mākslā – tāds bija Juris, un tāda ir un mūžīgi būs viņa mūzika, uz kuras spārniem viņš ir aizlidojis nemirstībā. Tāpēc atcerēsimies Juri tā, kā viņš to būtu gribējis: kopā ar kazu kāpsim debesīs, skumsim svaigā rasā zālē, skaitīsim uguņus uz katra kalna, kur šovasar dzīvots, spridzināts un pērkonīgi dārdēts, sauksim: "Gulbi, gulbi!" un skaidri zināsim, kas jādara ar rokām tad, kad krauklīt’s sēž stabiņā, pašā staba galiņā!