Kultūrdobe. Diriģenta Jāņa Erenštreita dārza koris Mērsragā

Vasarās kordiriģenta, Dziesmu svētku virsvadītāja un Rīgas Doma kora skolas dibinātāja Jāņa Erenštreita un viņa sievas Silvijas dzīve pilnīgi pārvēršas – no Rīgas viņi pārvācas uz Mērsragu, kur Smilškalnos iekārtota dzīves telpa gan pašiem, gan meitām ar mazbērniem. Silvijai ir talants uz dārza iekārtošanu, atzīst Jānis, kaut pati Silvija kautrīgi slēpjas maliņā un atsakās runāt mikrofonā. Jāņa uzdevums ir pļaušana un rakšana.

Dārzā mūžzaļie skuju koki un kociņi rindojas ar dažāda augstuma ziediem – pie zemes bikli pieplakuši rozā flokši, bet lepni slejas peonijas un astilbes. Ziedu šeit ir tik daudz, ka Jānis, "Kultūrdobes" pastaigā atstāts bez Silvijas palīdzības, pat nezina tās visas nosaukt. Paša Jāņa bruģēts celiņš iekārtots, lai pa plašā dārza pakalniem varētu ar riteni braukt mazbērni. Trim mazbērniem par godu iestādīti ozoli, kas nu jau var pretendēt uz pieclatnieka ozola statusu, tik augsti un kupli izauguši.

Dārzā ir arī praktiskais stūrītis. Dažāda auguma ķiploki sastājušies rindās kā koristi. Te vīru koris, te sievu, te bērnu – rāda diriģents Jānis Erenštreits. Kuplo sazaļojušas arī kartupeļu vagas. Un kur tad vēl ķirbji un kabači! Visa kā gana. Darbs atrodas arī "Kultūrdobes" vadītājai Henrietai Verhoustinskai.

Jānis Erenštreits arī nolasa fragmentu no savas grāmatas "Kroņu pinējs" par Jāni Cimzi un uzsver, ka Cimze skaņražu komponētās dziesmas dēvējis par dārza puķēm, bet tautasdziesmas – par lauku puķēm. Arī Erenštreitu teritorijā ir atstāta vieta pļavas puķītēm, par kurām Jānis jūsmo ne mazāk kā par rozēm.