Province. Mana rūpnīca. Mana Lode

Sešdesmito gadu sākums Padomju Savienībā solījās būt komunisma celtniecības un lielo sasniegumu laiks. Lodes drenu cauruļu rūpnīca tapa tukšā vietā - tur kā sēnes saslējās rūpnīcas korpusi, daudzstāvu nami, skola 640 vietām, no malu malām sabrauca strādnieki. Un viss pateicoties turienas māla iegulām, kurām vajadzēja pietikt līdz komunisma uzvarai. Jau pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados bija jāsāk domāt, kā dzīvot un izdzīvot tālāk, līdzīgi kā jau visās pārmaiņu bangu plosītajās ražotnēs. Uz to visu, protams, var raudzīties kā uz pliku statistiku, ja vien zem tā nestāvētu cilvēku likteņi, kur vienam tas ir Lodei atdots darba mūžs, citam - jauns kaujas uzdevums šodien. Pusotra tūkstoša strādnieku skaits ir sarucis desmitkārt, bet nemainīga ir palikusi tradīcija - šeit strādā dinastijām, tēviem un mātēm līdzās pie darba stājas bērni un nu jau arī mazbērni, jo tā ir viņu Lode.