Province. Dziesmas notikšana

Laila Ilze Purmaliete smej, ka dziedāt iemācījusies ātrāk nekā runāt, jo, vēl  turoties pie redelēm, tik tikko varējusi nostāvēt gultiņā kājās, tā jau esot dungojusi kādu viņai vien saprotamu meldiņu. Pēc skolas beigšanas bija jānomācās pusotru gadu Universitātes ekonomistos, lai beidzot saprastu, ka dziedāšanai un dziesmu sacerēšanai  jākļūst par viņas dzīves saturu – viņa pat savu otro vārdu Laila izvēlējās kā skanīgu piedziedājumu "lai, lai"... Tā Ilze kļuva par tautā atzītu dziesminieci, kuras dziesmu konts nu jau sniedzas trešajā simtā. Trauksmainajos deviņdesmitajos, kad dzīve lika saprast, ka barda maizes rika nav nekāda biezā, Laila Ilze mazpamazām pārgāja uz izrāžu un koncertu producēšanu, kas prasīja tik daudz prāta un laika, ka dziedāšanai tā vairs nepietika. Tad nāca pandēmija un mājsēde – dzīve bez koncertiem un izrādēm, kas lika pieņemt lēmumu pārcelties uz senlolotām lauku mājām dziļa meža vidū, atkal ņemt rokās ģitāru un tīmeklī priecēt savu klausītāju ar dziesmas notikšanu.