Latviešu godi. Meteņi

Meteņiem ir jautrs raksturs. Tos gaida ar prieku, un visas izdarības veltītas pavasara modināšanai. Līdz ar Meteņiem beidzas tumšie ziemas vakari un dienas kļūst gaišākas un saulainākas.

Ieva un Oskars šoreiz tik tiešām ir pārsteigti: "Latviešiem taču ir pašiem savs Valentīns. Tas nes mīlestību, prieku un auglību, tikai Metenis vārdā!".

Meteņus parasti svin ap 6. februāri, un visas izdarības sākas jau iepriekšējā vakarā, kas ir pēdējā budēļos ejamā reize. Te gājienā tumsiņā dodas tikai vīri, saģērbušies kā ērmi ar kažokiem otrādi, sejas slēpjot sarkanu dzīparu maskās, lai neviens neatpazīst, un galvu rotājot ar īpašu konusveida Meteņa cepuri. Viņi nāk trokšņodami, taurēdami un žvadzēdami, jeb kā to Zemgales pusē dēvē – budinādami. Viņi budina augšā pavasari, pa ceļam ieejot katrā mājā, kur meklē jaunas meitas. Meteņos budēļi meitas drīkst ar žagariem nopērt, tā nolūkojot sev nākamās sievas. Pati saime svētku dienā sēžas pie bagātīgi klāta galda, kur centrā ir kopīga putras bļoda un katram sava karote, cūkas kājiņas, pupiņas un zirnīši. Arī grūdenis, aukstā gaļa un pīrāgi.

Ieva un Oskars Meteņus iepazīt dodas uz Valli pie folkloras kopas "Tīrums", ko vada Irita Vimba. Saimniece vispirms abus brangi pabaro, tad saģērbj kā tādus ērmus – pienācīgi Meteņu svinībām ārā, pie dabas. Lai arī ārā teju -15 grādu sals, kalnā sanācis brangs ļaužu pulciņš, kas sildās pie rituālā ugunskura un otra – pavarda, kur vārās garda tēja. Te var sastapt gan "kazu", gan "āzi", gan "nāvīti", arī čigānietes un kažokādās ģērbtus vīrus ar slēptām sejām un Meteņa cepurēs. Metenis jau sēž augstu priedē un "čurā" bērnu bariņam virsū ūdeni un konfekšu lietu. Visi iet rotaļās, vīri sacenšas – kurš stiprāks, veiklāks un gudrāks, sievas aizrāvušās ar lielīšanos. Jā – lielīšanās Meteņos ir ne tikai atļauta, bet goda lieta. Kad noskaidrots, kurš stiprāks, kurš gudrāks un kuram garāki... lini, visi laižas lejā no kalna – cits ar ragavām, cits tāpat kūleņu kūleņiem, lai odi nekož un gads būtu auglīgs. Kad sāk jau krēslot, tiek aizdedzināta pērno salmu bumba, lai simboliski kā saulīte pa zemes virsu tā ripotu no kalniņa lejiņā, sasildot zemi un budinot augšā pavasari.