Kas jāmaina Latvijas sportā? - Slovēnijas fenomens sportā: ko Latvija no tā var mācīties?
Slovēnijā mīt 2 miljoni iedzīvotāju. Tās politiskā vēsture vijusies līdzīgi kā Latvijai – aizvadītā gadsimta 90. gadu sākumā Slovēnija pasludināja neatkarību no Dienvidslāvijas un 2004. gadā tika uzņemta Eiropas Savienībā. Tomēr sportā slovēņi var lepoties ar krietni labākiem panākumiem nekā Latvija. Basketbola, handbola un volejbola izlases izcīnījušas godalgotas vietas Eiropas un pasaules čempionātos, savukārt futbola izlase divas reizes ir piedalījusies Pasaules kausa izcīņā un divas reizes arī Eiropas čempionāta finālturnīrā. Slovēņiem netrūkst spilgtu panākumu arī individuālajos sporta veidos. Iepriekšējās ziemas olimpiskajās spēlēs Pekinā slovēņiem septiņas godalgas, bet 2021. gada vasaras spēlēs Tokijā – piecas. Eksperti tieši Slovēnijas sporta sistēmu nereti min kā efektīvāko visā Eiropā.
Mariss Priekulis, LTV žurnālists
"Slovēnijas sportā liela loma ir pašvaldību iniciatīvai. Tieši pašvaldības var izraudzīties savā reģionā aktuālākos sporta veidus un ir lielākās sporta finansētājas. Tikmēr no 6. klases skolā zēni un meitenes sporto atsevišķi, tādējādi veicinot savu personisko sporta izaugsmi."
Karmena Horvata ir bijusī sporta vingrotāja, pārstāvējusi Slovēniju pasaules čempionātos. Tagad viņa ir lektore Northemptonas Universitātē Lielbritānijā. Savā doktora disertācijā Horvata padziļināti pētīja Slovēnijas sporta sistēmu.
Karmena Horvata, Northemptonas Universitātes lektore
"Pašvaldībām ir lielākas iespējas un brīvība finansējumu sadalīt, balstoties uz tradīcijām. Piemēram, Alpu apvidū lielāks finansējums var tikt novirzīts slēpošanai vai tramplīnlēkšanai. Tāda līmeņa elastība pašvaldībām piemīt."
Mariss Priekulis, LTV žurnālists
"Sporta finansēšana atšķiras – ja Latvijā valsts sportam šogad atvēlēja 46 miljonus eiro, tad Slovēnijas ministrija veltīja 17 miljonus eiro un daļu no azartspēļu nodokļiem, bet lielākais sporta finansētājs ir tieši vietvaras. Piemēram, galvapilsētas Ļubļanas pašvaldība šogad sportam iztērēja 43 miljonus eiro."
Horvata kā galveno iemeslu Slovēnijas sporta panākumos min visas sabiedrības aktīvo iesaisti. Pēc "Eurostat" datiem, Slovēnijā vismaz reizi nedēļā sporto 55% iedzīvotāju, kamēr Latvijā tādi ir 38%. Slovēnijā elites sports nav atrauts no tautas sporta – abi šie segmenti ir nodefinēti kā līdzatkarīgi. Bez masveidības nebūs sporta zvaigžņu, bet bez sporta zvaigznēm – nebūs masveidības. Slovēnijas sporta sistēmai reizi 10 gados tiek izstrādāts stratēģiskais plāns, tomēr valsts cenšas pārlieku nejaukties sporta klubu ikdienas darba regulēšanā, ļaujot katram strādāt pēc saviem ieskatiem.
Karmena Horvata, Northemptonas Universitātes lektore
"Elites līmeņa atlēti izaug lokālajos sporta klubos. Viņi neizaug valsts treniņu centros, mums tādu nav. Tādā ziņā esam decentralizēti. Vietējiem sporta klubiem ir brīvas rokas programmu īstenošanai."
Vietējo sporta klubu lielo nozīmi izceļ arī žurnālists Gregors Peternels. Mērķis ir bērnus iesaistīt sportā un ļaut izmēģināt spēkus dažādos sporta veidos. Slovēnijā specializācija vienā sporta veidā līdz 14 gadu vecumam netiek uzskatīta par vēlamu.
Gregors Peternels, Slovēnijas TV un radio sporta redaktors
"Tad vēlāk, kad viņiem ir bijusi iespēja izmēģināt daudzus sporta veidus, viņi atrod pašu piemērotāko sev. Konstatē, kurā sporta veidā piemīt vislielākais talants."
Gregors Juraks, Slovēnijas sporta pedagogu asociācijas vadītājs
"Pašlaik norit diskusijas par skolu reformu, un ir diezgan liela vienprātība, ka sporta stundām skolā būtu jābūt katru dienu."
Pašlaik norit darbs pie Slovēnijas sporta stratēģijas izveides nākamajiem desmit gadiem. Galvenais akcents – vēl lielāka sabiedrības iesaiste.
Gregors Juraks, Slovēnijas sporta pedagogu asociācijas vadītājs
"Mums ir mērķis panākt, ka vismaz 70% mūsu iedzīvotāju būtu sportiski aktīvi, un es uzskatu, ka mums ir labas izredzes šo mērķi sasniegt."
Slovēnijas sporta sistēmas panākumi balstās uz trim vaļiem: pirmkārt, nodokļu politiku, kuras rezultātā sporta finansēšanai lielākais naudas apjoms nonāk pašvaldību, nevis valsts makā. Otrkārt, aktīvu un daudzveidīgu sabiedrības iesaisti sportiskās aktivitātēs. Treškārt, izglītības sistēmu, kurā finansējums sporta veidiem daļēji ir atkarīgs arī no tajos praktizējošo pedagogu izglītības līmeņa.
