Nacionālie dārgumi. 100 g kultūras

„Tā ir mūsu nopietnība, mūsu vēsture un mūsu leģenda.Tā ir mūsu traģēdija, tā ir mūsu cerība”, tā pirms trīsdesmit gadiem savu kopdarbu ar Māru Zālīti, rokoperu „Lācplēsis”, raksturoja Zigmars Liepiņš. Autoru drosme „Lāčplēša” simtgadē ķerties pie Andreja Pumpura eposa iedzīvināšanas rokoperas žanrā ir pielīdzināma Endrū Loida Vēbera drosmei līdzīgi izmanot Bībeles sižetu. Tā bija arī drosme nenobīties no iespējamām padomju varas represijām. Rokoperas „Lāčplēsis” pirmizrāde notika 1988. gada 23. augustā, Molotova – Rībentropa pakta parakstīšanas gadadienā. Izrāde kļuva par vienu no Atmodas laika ventiļiem. Rīgas Sporta manēžā to noskatījās 180 tūkstoši skatītāju. Katra no izrādēm pārtapa tautas manifestācijā – sociāli politiskā parādībā. Tāpat kā Andrejam Pumpuram un Rainim, arī Mārai Zālītei Lāčplēsis ir personificēts dzirdīgums, viņa spēks ir ausīs, spējā dzirdēt savu tēvzemi un savu laiku. Kamēr viņš dzird, viņu neviens nevar pieveikt. Padarīt Lāčplēsi kurlu –„bez acu, bez ausu, bez valodas” ir viņa pretspēku mērķis. „Es ceru uz Lāčplēša gēnu mūsu tautā, bet rēķinos arī ar Kangara gēnu. To vispirms meklēsim sevī”, tā Māra Zālīte teica tautas manifestācijā Mežaparkā 1988. gada 7. oktobrī. Kādus akcentus rokoperas „ Lāčplēsis” interpretācijā saliek mūsu laiks, to varēsim novērtēt jaunajā rokoperas iestudējumā, kurš notiks 8. novembrī „Arēnā Rīga”. Nacionālo dārgumu studijā viesosies dzejniece Māra Zālīte, komponists Zigmars Liepiņš un iestudējuma režisors Viktors Runtulis.