Ielas garumā. Zaļā, Melngaiļa, Ķīeģeļu ielas

Stāstu sāksim ar Imanta Ziedoņa «Zaļo pasaku», jo - kāda sagadīšanās! – dzejnieks dzīvo Zaļajā ielā. Zaļumu tur pamaz, jo īsajā un pašaurajā ielā vai pusi aizņem bijušo tabakas un saldumu fabriku korpusi. 20. gadsimta sākumā un divu karu laikā tā bijusi draiska iela, jo tur atradušies vairāki publiskie nami. Emiļa Melngaiļa ielai augsti godājamā komponista vārds piešķirts tikai 1954. gadā, līdz tam šo ielu rīdzinieki zināja kā Ķieģeļu ielu. Tā ierīkota bijušajās pilsētas ganībās un veda uz ķieģeļu cepli. Kopš 19. gadsimta beigām tā ir ļoti sportiska iela: bijusī jāšanas manēža tagad lepojas ar basketbola zāli, bet pretējā pusē gandrīz visā ielas garumā izpleties «Skonto» stadions. E. Melngaiļa un K. Valdemāra ielas stūrī atrodas pagalmiņš, kurā var «noķert» 18. gadsimta beigu un 19. gadsimta vidus koka Rīgas sajūtas. It īpaši, ja ceļabiedros ir arhitekts Pēteris Blūms.