Ielas garumā. Sudrabu Edžus un Līgatnes iela

Pilsētas iedzīvotāju skaitam pieaugot, daudzi Rīgas patricieši vēlējās dzīvot ārpus pilsētas mūriem, svaigā gaisā. 19. un 20. gadsimta mijā sāka veidoties viena no pirmajām dārzu pilsētām Eiropā Kaizervalde jeb Mežaparks.

Oskara Agtes villa Sudrabu Edžus ielas sākumā simbolizē dārzu pilsētas stilu un tās iemītnieku domāšanas veidu. Lielākoties tie bija vācbaltieši, bet viens no pirmajiem tur savu māju uzcēla arī latvietis, grāmatvedis Kārlis Upenieks. Viņa ģimene ir spilgts piemērs latviešu neatlaidībai un alkām pēc izglītības. Upeniekam kaimiņos villā Gertik dzīvojusi viena no 20. gadsimta izcilākajām latviešu sievietēm Antonija Lūkina – rakstniece Ivande Kaija. Cieša draudzība viņu saistīja ar Raini un Aspaziju.

Ielas pēdējo namu pēc Otrā pasaules kara uzcēla Oto Lūsis. Latviešu strēlnieks, būvuzņēmējs, represētais un Mežaparka baznīcas pērminderis. Par spīti drūmajam padomju laikam, šajā mājā prata priecāties, un komponiste Elga Īgenberga tur rada iedvesmu tik populārajai dziesmiņai par riču raču.

Līgatnes iela ir maza šķērsiela, kas sākas pie Sudrabu Edžus ielas. Padomju laikā tur apmetās mūsu operas prīma Milda Brehmane – Štengele. Viņas mājā pulcējās izcila sabiedrība un skanēja izcila mūzika