Ielas garumā. Ebreju, Viļānu, Virsaiša ielas

Maskavas forštates tautību un valodu buķete allaž bijusi krāšņa un tik īpatna, kā nevienā citā Rīgas apkaimē. Ziepju un sveču fabrikas Līksnas ielā, armijas kazarmas Viļānu ielā un Tējas iela, kurā vietējie krievi turējuši tējnīcas un audzējuši dārzeņus. Iela vijas gar senajiem Ebreju kapiem, un, kad kapu teritoriju gribēts paplašināt uz Tējas ielas pusi, saimnieki tam iebilduši. Ebreji savukārt sūdzējušies, ka cūku bari, ko dzina uz Daugavu dzirdināt, traucē bēru procesijām Līksnas un Ebreju ielās. Tāpēc ierīkota šaura ieliņa bez nosaukuma, kas ved lejup no kalna uz Maskavas ielu. Tomēr visā visumā kaimiņi satikuši labi. Taču dzīvi pilnībā izmainīja 2. pasaules karš un vācu okupācija, kad apkārtējās ielas tika iekļautas ebreju geto teritorijā. Krieviem, latviešiem, baltkrieviem un poļiem nācās pārcelties uz dzīvi citur, bet lielākā daļa viņu ebreju tautības kaimiņu tika nogalināti. Ebreju kapus vācu laikā nopostīja, bet pēc kara padomju vara tur ierīkoja Komunistisko brigāžu parku. Savukārt Viļānu ielā atradās Latvijas PSR pārsūtīšanas cietums, kur daudziem sākās golgātas ceļš uz Sibīriju. Smagā vēstures nasta ilgi traucēja apkaimes atdzimšanai, bet tagad daudzas mājas tiek atjaunotas un jūtama arī saimnieciskā rosība.