Daudz laimes, jubilār! Kaspars Znotiņš

Raidījums “Daudz laimes, jubilār!” ciemos aicinājis Kasparu Znotiņu. Kaspars ir no to laimīgo mākslinieku klubiņa, kurš iederas Alva Hermaņa “nenoteiktajā bijā”. Kurš gan to negribētu? - iekļauties šo talantīgo un pasaulē atzīto JRT mākslinieku svītā, kas – jā! – smagi un grūti strādā, bet veiksmīgākajos brīžos, šķiet, pieskaras radīšanas augstākajām laimes vibrācijām. Kaspars dzimis Jelgavā, mācījies vispārizglītojošā skolā un mūzikas skolā kopā ar komponistu Kārli Lāci. Vēlāk Teātra fakultātē Kasparu pārsteidza M. Ķimeles un E. Freiberga mācītais: nevis tēlot, bet netēlot. Tas nozīmē, vispirms atrast sevi, saprast, kas esi tu pats, un tikai tad, pazīstot sevi, veidot tēlu. Kaspars uz interviju ierodas kluss, atturīgs, ar vieglu, smalkjūtīgu smaidu. Bet, iesēdies intervijas krēslā turpat, Jaunā Rīgas teātra kafejnīcā, atplaukst, uzdzirkstī asprātībā un mazās improvizācijās, attēlojot te vienu, te otru kolēģi. Atbildes uz jautājumiem formulē lēni, bet dziļi un daudznozīmīgi. Atsaucoties uz Andra Keiša stāstījumu par draugu un kolēģi Znotiņu kādā no cikla “Daudz laimes, jubilār!” iepriekšējiem raidījumiem, ko Kaspars ir noskatījies, viņš paņem telefonu un joka pēc publiski uzdod Keišam jautājumus par viņa izteikumiem. Keišs tobrīd ir pie automašīnas stūres, tomēr neapjūk, bet improvizēta dusmu šalts jāsaņem gan Kasparam Znotiņam, gan pastarpināti - arī Andrejam Volmāram, kas intervējis abus māksliniekus.