Dzimtaskoks. Cālītis

Lūkošanās debesīs un plūšana pret straumi. Četrās paaudzēs šie vārdi raksturo Cālīšu ģimeni, kuras dzimtas gājumu Latvijas Televīzija (LTV) pārstaigā raidījumu cikla “Dzimtaskoks” nākamajā sērijā. 1906. gadā žurnālā “Dzelme” tiek publicēta deklarācija “Mūsu mākslas motīvi” - latviešu dekadentu manifests. Tā viens no parakstītājiem rakstnieks un žurnālists Eduards Cālītis aizsāk šo dzimtas stāstu – par atļaušanos būt citādākam, par vārda brīvību un cenu, kas šīs brīvības vārdā jāmaksā, jo pret straumi šajā dzimtā peld katrā tās turpinātāju nākamajā paaudzē. E. Cālīša dēls Maksis vada nacionālo partizānu grupu Kurzemē, mazdēls Ints – nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, padomju laika disidents. Vairākkārt ieslodzīts politieslodzīto labošanas darbu nometnēs, kur debesīs nākas lūkoties vien caur ieslodzījuma vietas sienām. Mācītājs Juris Cālītis pret straumi peld jau neatkarīgajā Latvijā un par to tiek padzīts no paša baznīcas. Savukārt viņa dēls Pauls debesīs nolūkojas ikdienā, pilotējot gaisa kuģus. Raidījumu ciklā “Dzimtaskoks” tā radošā komanda – raidījuma vadītājs Kārlis Būmeisters, režisore Dace Slavinska, vadošais operators Armands Rudzītis un redaktors Harijs Beķeris aplūko sešas dzimtas, lai Latvijas vēsturi izstāstītu, iespējams, vispatiesāk – caur konkrētas personībās un tās pēcteču acīm. Latvija ir katrs tās iedzīvotājs. Un katram ir savs dzimtas stāsts. Stāsts, kas ir individuāls, bet vienlaikus neatraujams no procesiem, kas ietekmē ikvienu – izsūtījums Sibīrijā, okupācija, trimda, konfliktēšana ar varu, realitātes pieņemšana vai noliegšana.