Nacionālie dārgumi. 100 g kultūras

Harijam Liepiņam – 90 

Laikabiedri par viņu teikuši ”kauls no Smiļģa kaula”. Režisora - Meistara Eduarda Smiļģa laikā izlolotā skatuves zvaigzne un sieviešu elks, bohēmas upuris un kaislīgs makšķernieks - Harijs Liepiņš piecdesmit gados uz Dailes teātra skatuves un kino nospēlējis vairāk nekā 250 visdažādākā ampluā lomas. Kara beigās kā zaļš sešpadsmitgadnieks iesaukts leģionā, pēc kara padomju varas izsūtīts uz Vorkutu, pēc diviem gadiem atgriezies, viņš tiecās uz skatuvi, nokļūstot līdz tai kopā ar slaveno Dailes II studiju - kursu, kurā Smiļģa vērīgais skatiens viņu pamanīja uzreiz un lika lietā. Agrīnās dzīves pieredzes saasināto jūtīgumu apvienojot ar talantu, vīrišķīgu pievilcību un temperamentu, Harijs Liepiņš padomju laikā, kad teātris aizvietoja baznīcu, kļuva par vairāku paaudžu jūtu un ideālu izteicēju. Viņš nāca kā Romeo, kā Gesta Berlings, kā Hamlets. Par visu lomu lomu kļuva spēlmanis Tots, Latves modinātājs leģendārajā Smiļģa izrādē „Spēlēju, dancoju”, kas uz skatuves nodzīvoja 20 gadus. Tā atstājusi Tota dziesmu, ko dzirdējuši pat tie, kas tolaik nebija vēl dzimuši. Harijs Liepiņš spoži atveidojis karaļus, bet tikpat pārliecinoši iedzīvinājis arī laikabiedru raksturlomas. Daudz filmējies, piemēram, tādās neaizmirstamās kinolentēs kā „Es visu atceros, Ričard!”, „Kad lietus un vēji sitas logos” u.c., kā arī ārpus Latvijas. Pārdzīvotās skatuves un dzīves vētras vēlāk 90.gados leģendārais skatuves mākslinieks atspoguļojis vairākās sarakstītās grāmatās, bet 1994.gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Aizsaulē aizgājis karaliski – uz Ventas upes makšķerējot 1998.gada augustā. Kas bija Harija Liepiņa aktieriskās suģestijas noslēpums, kāds viņš palicis to laikabiedru atmiņās, kuriem bija lemts satikties gan uz skatuves, gan ārpus tās?