Pianiste Agnese Egliņa brien mežus Ziedoņa Murjāņu muzejā un skatās JRT izrādi

Kultūrrandiņš aizsnigušajā Murjāņu mājā, kur savulaik bija Imanta Ziedoņa muzejs, bet tagad «Fonds Viegli» izveidotais I. Ziedoņa muzejs, sākas ar pianistes Agneses Egliņas likšanu pie darba - ar samta papēžzābakiem un frizūrā, Agnese metas pie malkas grēdas un saka, ka uz randiņu vienmēr jāsapošas. Lai skatītos izrādi muzejā, tas no sākuma jāizkurina, jo šobrīd atrodas ziemas ikonservējuma stadijā un viesus gaidīs tikai jūnijā. Kultūrrandiņa uzdevums - sajust Ziedoņa auru Murjāņos un noskatīties Teātris.zip piedāvāto JRT izrādes «Ziedonis un visums» ( 2010.) ierakstu Alvja Hermaņa režijā. Pastaigas laikā ap Murjāņu māju, Agnese stāsta, ka 2020. gads ir bijis neaizmirstams un īpašs- agūts ļoti daudz kas jauns un izdevies sevi pilnveidot, Agnese saka: «Galvenais bija nezaudēt ātrumu, enerģiju un spēt pielāgoties!» Agnese jau ir saņēmusi divas Lielās Mūzikas balvas un šogad viņa nominēta tai atkal, šoreiz par «Izcilu sniegumu gada garumā.» Viņa arī stāsta, ka ir pilnīga kultūras atkarīgā un viņai ļoti patīk baudīt gan izrādes ,gan kolēģu koncertus un iedvesmoties pašai. Agnese atklāj,ka neparastākais ieraksts viņas dzīvē ir bijis, kad bijis jāķimerējas pa klavieru iekšpusi. Randiņā skarta arī mecenātisma tēma, kas Agnesei šķiet ļoti būtiska, domājot par māksliniekiem vispār, jo «Neviens mūziķis jau nerodas tāpat - jāatbalsta morāli, emocionāli, morāli, arī finansiāli. Tie ir ļoti daudzi konkursi un meistarklases un tā ir ļoti liela nauda, kas ir sevī jāiegulda, lai pilnveidotos. Tu to ieguldi, lai spodrinātu savu talantu.» Agnese min, ka māksliniekus svarīgi atbalstīt kaut vai ar koncertu biļetēm, jo arī tās jaunajiem māksliniekiem ir par dārgu, lai varētu atļauties baudīt izcilus sniegumus un iedvesmoties. Kultūrrandiņš turpinās Ziedoņa virtuvē, cepot speķa pīrādziņus un skatoties JRT iestudējumu «Ziedonis un visums,» kuru abas randiņa dalībnieces no sirds izbauda, lai arī redzējušas katra jau pa pāris reizēm teātrī. Visvairāk viņas gremdējas atmiņās par piedzīvoto JRT zālē, bet tagad nākas pasmaidīt par to, cik visi aktieri ierakstā ir jauni tomēr ( ieraksts ir radīts 2012.gadā), kā arī nākas atskārst, ka daudzi no aktieriem vairs teātrī nespēlē, bet etīdes atmiņā palikušas svaigas, dažas piemirsušās un liek no jauna atzīt, cik burvīga ir šī izrāde un galvenais, aktualitāti nav zaudējusi.  Randiņa noslēgumā abas nozied «Dziesmiņu par prieku» un aicina ļauties kultūrai visdažādākajās tās formās, un radīt iedvesmojošus apstākļus pašiem.