"Teātris.zip" īpašā izlase: Dailes teātra izrāde "Kandida" (1991)

LTV raidījumu cikls "Teātris.zip" savā īpašajā izlasē piedāvā noskatīties Dailes teātra izrādes "Kandida" 1991. gada ierakstu.

Latvijas teātros «Kandida» nav no iestudētākajiem Bernarda Šova darbiem.

1920. gadā «Kandidu» Nacionālajā teātrī iestudēja režisors  A. Amtmanis-Briedītis ar «Paulu Baltābolu titullomā. Aktrises psiholoģiski nopamatotais un emocionāli saviļņojošais tēlojums atklāja līdz tam maz pazīstamas viņas talanta šķautnes. Bez patosa un uzspēles veidota, saprotoša un gudra, iejūtīga un liriski maiga, sievišķīgi pievilcīga bija viņas atveidotā Kandida. (..) Liepājas teātrī šī luga iestudēta 1925. gadā, un divdesmitajos gados tā bija arī Ceļojošā teātra repertuārā.» (Laimonis Stepiņš. Bernards Šovs latviešu teātrī. Karogs. Nr. 7 (1981))

1991. gadā Dailes teātrī «Kandidai» pievērsās režisors Arnolds Liniņš. Pirmizrāde Dailes teātra Mazajā zālē notika 1991. gada 18. aprīlī.

Izrādes veidotāji

Režisors - Arnolds Liniņš
Scenogrāfs - Vilnis Vējš
Kostīmu māksliniece - Baiba Puzinas
Komponists - Arturs Maskats

LTV 1991. gada ierakstā lomās: Harijs Spanovskis, Mirdza Martinsone, Rūta Broka, Andris Morkāns, Jānis Zenne, Valdis Liepiņš.

Kritiķi par izrādi

Gunārs Treimanis (Sarežģītais un viltīgais mistifikators. Literatūra un Māksla. Nr. 18 (18.05.1991.):

«Ir izaugušas veselas latviešu aktieru paaudzes, kurām nav bijis lemts spēlēt Bernardu Šovu, jo par viņa lugām izveidojies uzskats, ka tās ir neskatuviskas, tendenciozas, ka tur līst vārdu plūdi, bet maz darbības.

Arnolds Liniņš, nebaidoties no šīm teorijām, uz Dailes teātra Mazās skatuves uzvedis maz spēlēto Džordža Bernarda Šova mistēriju 
«Kandida».

Režisors nav centies spīdēt ar formas meklējumiem, ārišķībām, butaforiskiem gājieniem, bet ļāvis plūst Šova dialogam. Tas raisās dabiski un viegli, taču aiz šīs gaisīgās ārienes varam nojaust domu un pārdzīvojumu grūto noskaidrošanas procesu.

Ar interesi un cieņu atbalstu A. Liniņa nodomu no B. Šova lugas izveidot stabilu, psiholoģiski motivētu uzvedumu. Starp citu, viens no Rietumu labākajiem Šova daiļrades pētnie kiem Ēriks Bentlijs pierāda, ka Šovs jebkuru melodramatisku sižetu prot pārvērst paradoksu sadursmē, par pamatu izvēloties varoņu iekšējo cīņu.»

Valda Čakare (Arnolda Liniņa skulptūru dārzs. Diena. Nr. 110 (12.06.1991.):

«B.Šova iecerētais žanra formulējums ir dziļi ironisks — mistērija, tātad sižets no svēto (lasi - paraugģimenes) dzīves. A.Liniņš bez kādas ironijas piedāvā caur un cauri nopietnu melodrāmu.

Nereti tieši žanra maiņa palīdz atklāt lugā ierakstīto cilvēka un pasaules izpausmju polifoniskumu, laikmetīgumu. (..) Taču Kandidas gadījumā ar žanra maiņu iegūts tikai tas, ka B. Šovs parādās, protams, nosacīti, A. Dimā — dēla kostīmā. Intelektuāla ironija nomainīta ar panaivu sirsnību. Kaut gan — vai tad šādas jūtas nevar būt patiesas? Izrāde apliecina, ka var.

No iestudējuma estētikas jau ar pirmo mirkli uzvējo naftalīna dvesma. Tā plūst no scenogrāfa Viļņa Vēja pseidonaturālistiskā Londonas savrupmājas iekārtojuma ar butaforisku grāmatu skapi un kamīnu, kurā ritmiski plaiksnās sarkanas elektrisku liesmu mēles; no Artura Maskata aprūpētās mūzikas režisoriskā izmantojuma (tā nenovēršami sāk skanēt sirdslietu apspriešanas epizodēs, paužot pārsvarā divu veidu jūtas —mīlas lieglaimi vai vētrainu kaislību draudus); no mizanscēnu izkārtojuma un aktieru spēles veida, kas (ar dažiem izņēmumiem) atgādina runājošu un ātrāk vai lēnāk žestikulējošu skulptūru dārzu.

Un tomēr, riskējot nonākt pretrunā ar iepriekš teikto, apgalvošu, ka

izrādi skatīties nav garlaicīgi. Nav tāpēc, ka aktieru individualitātes arī arhaiskas estētikas apstākļos atklājas spilgti un intensīvi.

Gluži negaidot, izrādē pavīd kaut kas no Nacionālajam teātrim raksturīgām iezīmēm: katrs aktieris rūpīgi un ar baudu postamentē savu varoni. Ja īsti saskanīgs un loģisks skulptūru dārza koptēls neveidojas, pat tad katra skulptūra par sevi saista uzmanību, intriģē.

(..) Pie izrādes ieguvumiem pieskaitāma aktieru individualitāte kā pašvērtība. Par zaudējumiem uzskatāma garām palaistā iespēja meklēt un atrast mūsdienīgu skatuves valodu B.Šova savdabīgajai dramaturģijai. Pietrūkst arī šodienai radniecīgas pašsajūtas atklāsmes. Jo mums, tāpat kā Morela ģimenei, iestājies ilūziju sabrukuma laiks. Un ja atvadas no ilūzijām bieži mēdz izskatīties smieklīgas, tās nebūt nekļūst mazāk sāpīgas. Vai otrādi — ja tās ir sāpīgas, tad nekļūst mazāk smieklīgas.»

Linda Kilevica (No mistērijas līdz drāmai. Literatūras un Māksla. Nr. 5 (07.02.1992.): 

«Izrāde patīkami pārsteidza ar vizuālu pievilcību un intīmo gaisotni, kā arī ar orientāciju uz tīri cilvēciskām morālajām vērtībām.

(..) Nepārvaramais attālums starp ilūzijām un realitāti liek apgalvot, ka «Kandida» aktieru ansambļa sniegumā ir pilnīgi zaudējusi gan Šova ironisko žanra apzīmējumu «mistērija», gan afišās sludināto «komēdija». Izrāde pārtapusi pārliecinoši izstrādātā drāmā.»

Ligita Bērziņa (Pirmizrāžu kaleidoskops. Māksla. Nr. 5 (01.07.1991.):

«Dailes teātra Mazajā zālē Arnolds Liniņš iestudējis Dž. B. Šova mistēriju «Kandida». Kā tas bieži latviešu teātrī mēdz būt ar šāda veida lugām, arī «Kandidā» Dž. B. Šova ironiskais, pat sarkastiskais pasaules skatījums nomainīts ar nopietnu melodrāmu, par pamatu ņemot klasisko mīlētāju trijstūri. Bet tas, manuprāt, nekādā gadījumā nemazina šīs izrādes vērtību.

Režisors kopā ar aktieriem uzmanīgi un ieinteresēti izseko galveno varoņu jūtu dzīvei. Kā likteņa roka notrauš ārējās labklājības maskas, liekot izlauzties ārā gadiem dvēselē krātajam klusajam gruzdumam.

Un vējš šo gruzdumu uzpūš spožās liesmās. Sabrūk ilūzijas pašiem par sevi un apkārtējo pasauli. Sabrūk «vērtības», kas ilgstoši rūpīgi koptas un rušinātas. (Jo amizanti šodien šķiet tas, ka lugā Džeimss Morels ir kvēls sociālisma ideju aizstāvis un propagandētājs.) Protams, šo sociālisma ideju atmaskojumu varētu padarīt par izrādes vadmotīvu, bet A. Liniņš to tikai viegli ieskicē, ļaujot skatītājiem pašiem visu novērtēt. Skatoties izrādi, gribot negribot nākas domāt par vienu tēmu — cik lielā mērā mākslinieks pats atklājas caur savu daiļradi. Kanonisko priekšstatu apsēstais Džeimss Morels un viņa pretpols — iekšējās brīvības un mākslas pasaulē dzīvojošais Jūdžins Mērčbenkss. Tie, manuprāt, ir paša Dž. B. Šova personības divi aspekti, ko dramaturgam dzīves laikā ne vienmēr izdevās apvienot. Un «Kandidā» šis duālisms izpaužas jo spilgti.

Izrādē šos divus tik dažādos cilvēkus atveido H. Spanovskis (Džeimss Morels) un V. Liepiņš (Jūdžins Mērčbenkss). No H. Spanovska strāvo vīrišķība, šarms un elegance. Un var saprast, kādēļ apkārtējie «ar vaļā mutēm» klausās viņa tukši retoriskajās runās. Aktierim izdevies profesionāli pārliecinošs tēls. Gandarījumu sagādā V. Liepiņš. Debijā viņš saista ar jauneklīgu atvērtību un spēju uz skatuves patiešām mīlēt.»

Silvija Radzobe (Teātra kritiķes dienasgrāmata. Aprīlis—maijs. Karogs. Nr. 9-10 (1991)):

«A. Liniņš Šova ironiskās situācijas liek aktieriem spēlēt pilnā nopietnībā, pārvēršot komēdiju par melodrāmu. Var tikai apbrīnot aktieru spēju veikt gandrīz vai neiespējamo — tekstus, kam zālē vajadzētu sacelt smieklu vētru, viņi izrunā cildenā patosā, tā ar nedaudz lepni atmestu galvu. 

Taču man neliek mieru Šova dotais žanra apzīmējums — «mistērija». Lugā fiksēta arhetipiska norise, kura mēdz notikt ar sievietēm vecumā starp 30 un 40, kad sastapšanās ar dzejiski noskaņotiem jaunekļiem (var tikai pabrīnīties, kur tādi vienmēr atrodas!) liek viņām izbaudīt pēdējo iluzoro jaunības uzplaiksnījumu, pēc kura atkal nākas atgriezties «nomācošajā» ģimenes klēpī. Kā nu kuro reizi: ar atjaunotu, bagātinātu emocionālo pasauli vai, gluži otrādi, ar izsmeltu dvēseli un salauztiem spārniem. Taču kopīgā shēma vienmēr ir nemainīga: izraušanās, lidojums, atgriešanās. Cilvēki jau reti uzreiz saprot, kas īsti ar viņiem notiek, viņi paši tic tam, ko savai aizstāvībai «nodeklamē». Viņi ir (resp, mēs visi esam) ne tikai loģiska prāta īpašnieki, spējīgi sevi vienmēr izskaidrot ar matemātisku precizitāti, bet ari figūras kādā mistērijā, lielā spēlē, ko ar mums spēlē «māte» daba. Brīžos, kad notiek kas negaidīts, cilvēki kļūst nedroši, apjukuši, arī nedaudz muļķīgi, pat smieklīgi; aizraujoties ar neparastajām jūtām, aizmirst uz sevi paskatīties no malas. Visa Šova lugas situācija ir paliekama zem virsraksta «neparastais ar mums jeb — tā, kā šodien, tā ar mums vēl nekad nav bijis». Taču Dailes teātra aktieri savus varoņus spēlē tik drošā, pārliecinošā, simtām reižu izmēģinātā stilā, it kā tas būtu noticis šai ģimenē jau neskaitāmas reizes, kad kāds jauns dzejnieks samulsina tiklo mājasmāti. Te uzticamas sievas var gluži vai pamācīties, kā ar tādiem dzejniekiem un sevi tikt galā. No morāles viedokļa raugoties (un mūsu teātris ir augsti morāls), protams, ir ļoti vērtīgi mācēt «tikt galā, bet tas, kas notiek pirms gala, it nemaz nav svarīgi.»
 

Raidījumu ciklu atbalsta