ZIP izlase. Cietsirdīgās spēles. Nacionālais teātris

"Teātris.zip" piedāvā noskatīties Alekseja Arbuzova lugas "Cietsirdīgās spēles" iestudējumu Andreja Upīša Latvijas PSR Valsts akadēmiskajā drāmas teātrī (tagad Nacionālais teātris). Iestudējuma pirmizrāde notika 1979. gada 3. maijā. 

""Cietsirdīgās spēles" ir viena no populārākajām Arbuzova lugām, kurā ieskicēta tēma par atbildību savā un citu priekšā un par to, ka spēle, kuras rezultātā mainās otra cilvēka dzīve, ir cietsirdīga. Tas ir stāsts par divdesmitgadnieku paaudzi, kuru vienaldzība un vieglprātība vēl ir bez būtiskām sekām, un tad viņu dzīvē parādās trīsdesmitgadnieku paaudze – un šī darbības līnija kā spogulī parāda to, kā mainīsies galveno varoņu dzīve." (100.teatris.lv)

Režisoram Edmundam Freibergam tā bijusi pirmā sastapšanās ar Arbuzova dramaturģiju.

""Cietsirdīgās spēles" man ir pirmā sastapšanās ar Arbuzova dramaturģiju," stāsta režisors. "Savā lugā dramaturgs ļoti principiāli runā par ētikas normu ievērošanu ļaužu savstarpējās attiecībās. Uzskatu, ka darbs ir ļoti lirisks, un šo lirismu tad arī izrādē gribējās it sevišķi akcentēt. Kopā ar scenogrāfu A. Orlovu centāmies uz skatuves veidot pēc iespējas romantiskāku, reizēm varbūt pat pārāk naivu darbības vidi, kas iespējami dziļāk izrādes gaitā atklātu "Cietsirdīgo spēļu" galveno ideju. A. Arbuzova darbā ir daudzas interesantas lomas." (Rīgas Balss. Nr. 101, 3.05.1979)

Interesanti, ka gadu iepriekš, 1978. gadā, atzīmējot Arbuzova 70. jubileju, "Cietsirdīgās spēles" iestudēja Latvijas PSR Jaunatnes teātris. Izrādes režisors bija Ādols Šapiro, bet skatuvisko ietērpu veidoja Andris Freibergs. Uz pirmizrādi bija ieradies arī pats dramaturgs Arbuzovs. 

Ādolfs Šapiro tolaik atzīmēja, ka "Alekseja Arbuzova darbos nav ne vieglu raksturu, ne vieglas laimes, ne vienkāršu situāciju. Visas viņa lugas beidzas it kā ar jautājuma zīmi: kā lugas galvenie varoņi veidos savu turpmāko dzīvi? Dramaturgs ļoti smalki un gudri atklāj cilvēku savstarpējās attiecības, viņu pārdzīvojumus". (Rīgas Balss. Nr. 225, 29.09.1978.)

Arbuzovs intervijā laikrakstā "Cīņa" 1980. gadā par iestudējiem izteicās šādi: "Augstu vērtēju Ādolfu Šapiro kā režisoru. Redzēju ļoti labu viņa iestudējumu "Pilsēta rītausmā" ... Šajā teātrī patika arī "Cietsirdīgās spēles". Ļoti gribu noskatīties "Cietsirdīgās spēles" arī Akadēmiskajā drāmas teātrī. Ceru, ka jaunajā sezonā tās vēl būs repertuārā."

1979. gadā lugas "Cietsirdīgās spēles" iestudējums bija arī vairāku amatierteātru repertuārā, piemēram, Ventspilī (Ventspils Tautas teātrī), Kuldīgā (Kuldīgas patērētāju biedrības drāmas ansambļa iestudējums), Rēzeknē (Rēzeknes krievu Tautas teātrī).

Savukārt 2005. gadā Arbuzova "Cietsirdīgās spēles" Nacionālajā teātrī iestudēja režisore Gaļina Poliščuka. Ar šo izrādi Nacionālais teātris atklāja vēl vienu spēles laukumu - Jauno zāli.

Kritiķi par izrādi

Ligita Bērziņa (Vēlreiz par neuzmanīgu dzīvošanu. Padomju Jaunatne. Nr. 137, 20.07.1979.): "Izrāde aicina noņemt maskas un mēģināt dzīvot bez tām. Atkausēt savu sirdi. Lugas centrālā varone Neļa ir ne tikai sižetu cementējošais faktors, bet arī morālais katalizators. Deviņpadsmit gadu veca meitene — neveiksminiece, kas savā visai īsajā mūžā ir saņēmusi pašus smagākos dzīves triecienus. Laikam nav nekā drausmīgāka, kā agrā jaunībā no mīļotā cilvēka dzirdēt: "Taisies, kā tiec!" Tēvs un māte izdzinuši no mājām. Tagad Maskavā institūtā nav tikusi. Klīst bez pajumtes. Taču Neļas sirds ir dzīva. Tā atvērta citu sāpēm, citu ciešanām. Bet ir tik maz cilvēku, kas spēj just līdzi citiem. Katrs dzīvojam ar savām sāpēm — citreiz lielākām, citreiz tikai sāpītēm, tomēr uzskatām tās par pasaules centru un vienīgajām īstajām sāpēm. Bet aprakt savu sāpi dziļi sirdi un izsāpēt citu sāpi, tas no cilvēka prasa daudz, daudz vairāk cilvēcības. Tāpēc abām Jaunajām aktrisēm G. Vāgenhelmal un M. Sikai uzdevums ir grūts un sarežģīts. Aiz ārējās bravūras un brīžam pat zināmas vulgaritātes maskas atklāt dvēseli. Jo tieši saskarē ar Neļu mainās pārējie varoņi: krīt viņu maskas, sadzīst dvēseles brūces vai arī tās tiek uzplēstas, atklātas jaunas morālas vērtības. 

(..) Izrādes kopējais pamattonis ir gaišs, optimisma caurstrāvots ar ticību labajam cilvēkā. Viss būs ... Tikai pašiem mums pēc tā jātiecas."

Silvija Geikina (Mūsdienu dzīves skatuviskais attēlojums. Karogs. Nr. 5, 1980): "Par viduvēju lugu un arī uzvedumu tiek vērtēta A. Arbuzova "Cietsirdīgās spēles" A. Upīša Akadēmiskajā Drāmas teātrī E. Freiberga režijā. Režisora iecere, spriežot pēc intervijām radio un presē, bijusi daudzsološa: atklāt cilvēku savstarpējo attiecību ētikas problēmu, parādīt to ļaunumu, kas rodas, ja katrs indivīds sevi uzskata par pasaules centru.

(..) Lugā jauniešu dzīves jēgas meklējumu un atziņu ceļš ir samērā organisks, daudz nepiespiestāks un brīvāks kā Drāmas teātra iestudējumā. Jau pašā uzveduma sākumā jaušama kāda dramatiska iepriekšnolemtība, ieraušanās sevī, noslēpšanās no citiem, kas lugā attēlota cilvēku savstarpējās attiecībās, kuras ārēji raisās it kā viegli un pat amizanti, iestudējumā tiek tīši un burtiski demonstrētas. Katrs tēls darbojas tikai sev un sevī un burtiskā nozīmē nevēlas ieklausīties otrā cilvēkā, partnerī. Katrs no savas iekšējās drāmas izveidojis it kā fetišu un ar to tīksminās. Un šī patīksmināšanās, kura izslēgusi jebkuru ironiju, jebkuru smaidu pašam par sevi, padara iestudējumu smagnēju un garlaicīgu. Pētera Pētersona vārdiem runājot, tajā pietrūkst viena no spēcīgākajiem spriegumiem — savstarpējās nesapratnes vai neziņas sprieguma. Bet lugā jauniešu attiecībās šis savstarpējās nesapratnes un neziņas spriegums ir.

(..) Visa A. Arbuzova luga ir mokoša un ilgstoša ārējo masku noraušana, spēles cietsirdīguma apzināšanās un patieso, īsto cilvēcisko attiecību atrašana. Patiesība arvien ir vienkārša un nepretencioza. Tādēļ tīši uzspēlētas un pseidoromantiskas liekas uzveduma beigas. Divi cilvēki tomēr ir sapratušies, par spīti izlikšanās mākslai, par spīti pozai un neīstumam radies kaut kas īsts un patiess. Režisors šo trauslo un liego saprašanās mirkli pārvērš bezmaz vai kosmiskā simfonijā. Pelēkās iekštelpas sienas tiek noārdītas, divi cilvēki stāv zvaigžņota visuma vidū. Šāds skats nenoliedzami ir vizuāli ļoti iespaidīgs, taču, iepriekšējās darbības un lugas notikumu nesagatavots, liekas pārāk uzbāzīgs un sliktā nozīmē teatrāls."

Raidījumu ciklu atbalsta: