ZIP izlase. Mīlas svētība. Rīgas Krievu teātris

Rīgas Krievu teātris režisora Igora Koņajeva vadībā ir izveidojis Raiņa un Aspazijas biogrāfiju, izsekojot pašu rakstnieku dzejai un fragmentiem no lugas "Uguns un nakts" un "Spēlēju, dancoju". Rezultātā tapusi vizuāli skaista, muzikāli smalka izrāde ar komponista Artura Maskata oriģinālmūziku.

"Mīlas svētība" ir Maskata debija Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Aktieri viņa mūziku sauc par skaistu mirāžu, kura izgaist tikai izrādes beigās.

"Es teiktu – spēks maigumā un trauslumā, kas, manuprāt, ir būtiski šo divu lielo dzejnieku mīlas dzejā. Man liekas, Aspazija ir ne tikai pirmā dzejniece sieviete, bet pirmā tāda mēroga dzejniece Latvijā vispār. Tad nāk Rainis ar savām domām. Mīlas dzeju viņi abi rakstījuši visu mūžu," saka komponists Arturs Maskats.

Kritiķi par izrādi

Henrieta Verhoustinska: "Izrādē ir skaistas Artura Maskata dziesmas ar Raiņa un Aspazijas dzeju (latviski), no kurām vairākas Krievu teātra aktieri dzied vai nu ļoti labi (Veronika Plotņikova), vai vismaz ar seksuālu vitalitāti, kam piemēroti Maskata iemīļotie tango motīvi. Taču ir arī tādi gaumes nošļucieni slidenā banalitātē, ka skatoties gribas kaunīgi nodurt acis. Tas, ka Krievu teātra aktieri – jaunie un ne tikai – iepazīst latviešu literatūru un iepazīstina ar to savus skatītājus, ir apsveicami. Tāpat kā jaunības degsme un – grozies, kā gribi – atšķirīgais temperaments, kas naivo apskaušanos, lēkāšanu, izaicinošo gorīšanos dara pieņemamu un pat atsvaidzinošu. Man nav iebildumu, ja uz Raini un Aspaziju palūkojas šādi – caur jauneklīgu jutekliskuma, erotikas prizmu. Tomēr "Mīlas svētībā" ir juceklīga kompozīcija – sajūta, ka režisors pieķēries visam kaut kam, kas viņam šķitis interesants, un tā nu abu šī gada jubilāru mīlas lirikai pa vidu bez konteksta ir iespraukušies pagari fragmenti no lugām "Uguns un nakts" un  "Spēlēju, dancoju". Vēl "Mīlas svētībā" ir daudz ilustratīvisma tai pašā oldskūlīgajā stilā, kādā Koņajevs pirms dažiem gadiem iestudēja "Meža dziesmu". Uz skatuves tiek "spēlētas" klavieres, kad tiek pieminēts aizliegtais auglis, parādās daudz dažāda izmēra ābolu, finālā dāsni birst sniedziņš."

Atis Rozentāls: "Augstu novērtēju Rīgas Krievu teātra labos nodomus atklāt sezonu ar veltījumu Rainim un Aspazijai. Aktieri strādā atdevīgi, aizrautīgi – piemēram, Maksims Busels vēl topošā dzejnieka tēlā izrādes sākumdaļā, komiski mulsdams pirmo erotisko sajūtu priekšā, un Marats Efendijevs – jau tuvāk ceļā no Pliekšāna uz Raini. Piepaceltu priekšstatu par Aspaziju sniedz Ņina Ņeznamova ar svečturi rokā, cēls un gudrs ir Leonīda Lenca Rainis vecumā. Pat ja scenogrāfes Olgas Šaišmelašvili piedāvātais skatuves iekārtojums šķiet pārblīvēts ar klišejiskiem simboliem – grāmatu kaudzēm, pasaules koku utt. – un pat ja Raiņa un Aspazijas tēli veidojas samērā abstrakti, tāda izrāde kopumā pat varētu būt, ņemot vērā Artura Maskata brīnišķīgo mūziku. Taču režisors iet tālāk nezināmajā. Viņš ņem "Uguns un nakts" un "Spēlēju, dancoju" fragmentus, kurus interpretē tā, it kā šīs nebūtu simbolu drāmas. Risks neattaisnojas, jo fragmenti izskatās pēc parodijas, aktieri spēlē kaut ko tādu, ko paši īsti neaptver. Īpaši baisa kliegšana, enerģiska plosīšanās ūdenī valda "Spēlēju, dancoju" beigu skatā. Skatītājam, kuram nav priekšzināšanu, tas var radīt tikai vienu priekšstatu par Raiņa dramaturģiju – savu laiku nepārdzīvojuši, arhaiski, pat šizofrēniski murgi. Mēs taču zinām, ka tā tas nav." ("Kultūras Diena", 2.10.2015.)

Raidījumu ciklu atbalsta