Otra iespēja. Orgānu transplantācija. LTV dokumentālā filma

Katru gadu Latvijā vairāki cilvēki iegūst otru iespēju dzīvot, pateicoties sveša cilvēka sirdij, nierei vai aknai. Viņi nekad neuzzina donora vārdu. Arī donora tuvinieki nekad nesatiks cilvēku, kuram orgāni ir ziedoti. Anonimitāte ir ļoti svarīga.

Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta veidotā filma dokumentē to, kā tas patiesībā notiek. No brīža, kad intensīvās terapijas nodaļā ir iespējamais orgānu donors, kā notiek viņa  sagatavošana un orgānu izņemšana. Mirušo cilvēku tuvinieku sāpes un šaubas, ārstu pieredze un orgānu saņēmēju stāsti. Vīrs, kura sieva pēc aizrīšanās mira dažu minūšu laikā, stāstīs par smagāko brīdi viņa dzīvē. Ģimene, kuras mirušā zīdaiņa sirsniņa tagad pukst kāda puisēna krūtīs Lietuvā, atcerēsies laiku, kad viņu lēmumam bija dzīvības cena. Filmā satiksim arī Alisi, kura ir pirmais bērns, kam Latvijā pārstādīta sirds. Uģi un Elvi Glāzīšus, kur nieres donors dēlam ir tētis pats. Kukaiņu ģimeni, kuri gaidīšanas režīmā dzīvo jau trešo gadu, jo tikai plaušu pārstādīšana Tartu var glābt viņu meitu. Un emocionāla satikšanās ar Māru Baroni, kuras meita Baiba aknu sagaidīja, taču pēc operācijas mājās neatgriezās dzīva.

Transplantologi filmā apgāž mītus par to, ka orgānu donori pārsvarā ir motociklisti vai, ka orgānus Latvijā var izņemt nelikumīgi. Jo orgānu saderībai jābūt izcilai. Būs redzama sirds izņemšana, kurai nav atbilstoša saņēmēja Latvijā, tāpēc orgānam pakaļ steigšus lido vācu ārsti un ved sirdi uz Hanoveri. Filmā savu attieksmi pauž arī izcilais pianists Vestards Šimkus un viņa sieva operdziedātāja Elīna Šimkus. «Mēs esam informējuši viens otru, ka mēs piekrītam orgānu pārstādīšanai pēc nāves. Tas ir jautājums par to, kam mēs ticam. Mēs ticam, ka transplantēt var miesu. Dvēseli jau transplantēt nevar!»