Solis. Lāčplēša diena

Latvijas valsts nebūtu iespējama bez uzvaras Neatkarības karā. Šķietami bezcerīgā dažu simtu vīru atkāpšanās uz Kurzemi, Liepāju, 1919. gada janvārī pēc Sarkanās armijas iebrukuma, turpmākajos gada mēnešos vainagojās ar izšķirošām uzvarām. Tās pamatā bija Latvijas armijas karavīru varonība, sabiedroto palīdzība un drosmīgāko politiķu ticība, ka 1918. gada 18. novembris nav nejaušība. Drosme patiešām bija vajadzīga, jo uzvara 1919. gada sākumā nebija acīmredzama. Tādēļ svarīgākā Neatkarības kara piemiņas diena, 11.novembris, nosaukta Lāčplēša vārdā.

Lāčplēsis – stiprais vīrs ar ausīm, protams, ir tikai simbols. Taču vēsturiskā 1919. gada 11. novembra uzvasra atbilst šim varonīgajam simbolam. 1919. gada 11. novembra uzvara bija izšķiroša brīdī, kad Rīgai uzbruka Pāvela Bermonta armija – apvienotie krievu un vācu spēki, kuriem neatkarīgā Latvijas Republika nebija vēlama. Tāpat kā Lāčplēsim – galvenā cīņa notika pie Daugavas un tā bija varoņu cīņa pret apspiedējiem. Tādēļ arī šai dienai un arī Latvijas armijas varoņiem un augstākajam tālaika Latvijas militārajam apbalvojumam toreiz tika dots Lāčplēša vārds.
Bermonta armija no Jelgavas uzbruka Rīgai jau 1919. gada 8. oktobrī, 14. oktobrī sākās Latvijas armijas pretuzbrukums. Izšķirošo uzvaru – forsējot Daugavu un ieņemot vēl Bermonta rokās esošās Pārdaugavas daļas izdevās 11. novembrī.

Latvijas armija no dažu simtu vīru vienībām 1918. gadā, kad tika nodibināta Latvijas valsts, līdz 1919. gada 11. novembra uzvarai bija pieaugusi līdz vairāk kā 30 000 vīru lielam spēkam. Neatkarības karā krita vairāk kā 3000 Latvijas armijas karavīru.