Sliktā kvalitāte liek noteikt stingrākus līgumus ar pētniekiem

0.0

Valsts un pašvaldību iestāžu pasūtīto pētījumu kvalitātes izvērtējumi ir neskaidri, bet nekvalitatīvus darbus pasūtītajam neizdevīgo līgumu dēļ nereti grūti noraidīt. Lai situāciju labotu, daļai no pētījumiem plāno noteikt stingrākus noteikumus līgumu izstrādē, svētdien vēsta Latvijas Televīzijas raidījums „de facto”.

Valsts un pašvaldību iestādes katru gadu dažādiem pētījumiem gan no budžeta līdzekļiem, gan Eiropas fondiem tērē vairākus miljonus latu. Pētījumi tiek veikti gan dažādu praktisku jautājumu un likumdošanas nepilnību noskaidrošanai dažādās jomās, gan akadēmiskiem pētījumiem, kas tiek izmantoti zinātnes attīstībā.

Piemēram, Valsts pētījumu programmai „Nacionālā identitāte” katru gadu tiek atvēlēti vairāk nekā 800 tūkstoši latu un līdz šim tai jau iztērēti 1,6 miljoni latu. Ziemā pēc žurnālistu izrādītās uzmanības un paustās neizpratnes, kādēļ visi par valsts naudu veiktie pētījumi apakšprogrammā par nacionālo identitāti un komunikāciju nav publiski pieejami, programmas uzraudzības padome to izvērtēja un atklāja vairākas nepilnības. Nu tās esot novērstas un jau piešķirta nauda trešajam pētījumu posmam.

Tomēr par pētījumu kvalitāti skaidrības trūkst. Apakšprogrammas vadītāja Latvijas Universitātes profesore Inta Brikše, uzsverot, ka patlaban ir aizņemta ar maģistra darbu vērtēšanu, “de facto” interviju kameras priekšā atteica. Savukārt atbildīgā Izglītības un zinātnes ministrija, tā vietā, lai atbildētu par kvalitātes kritērijiem, steidz piesegties ar lielo pieprasījumu pēc pētījumiem – tos izmantojot gan skolas, gan augstskolas, tiek izdotas grāmatas.

Arī sarežģīto terminu virknējumam neesot ne vainas: viss pētnieku rakstītais vidējam lasītājam neesot jāsaprot, jo daļa no publikācijām esot paredzētas speciālistiem un akadēmiskajai videi.

„Uzraudzības padome skatās un vērtē administratīvo procesu Valsts pētījumu programmā. Viņi skatās un vērtē, vai līdzekļi ir izlietoti atbilstoši un kvalitatīvi. Viņi skatās un vērtē, vai iesniegtās monogrāfijas, solītie darbi ir izdarīti. Savukārt zinātnisko kvalitāti parasti vērtē starptautiski piesaistīti attiecīgo nozaru eksperti,” uzsver IZM Zinātnes, tehnoloģiju un inovāciju departamenta direktora vietniece Ineta Kurzemniece.

Valsts kontrole šādu – starptautisku – vērtējumu revīzijā gan nav atklājusi. Tikmēr akadēmiķu vidū šajā ziņā ir atšķirīgi viedokļi. Daļa atzīst – treknajos gados aprēķinātās summas par pētījumiem bijušas pārāk uzpūstas un nereti neatbilda kvalitātei. Savukārt nu naudas kopumā ir par maz. Tādēļ nelabprāt tiek vērtēts kolēģu veikums. Starp rindām pētnieku teiktajam var izlasīt bažas par proporciju sadalījumu starp humanitāro un eksakto zinātņu pētījumu finansējumu, ko var ietekmēt arī publiska kritika.

Savukārt starptautiskā novērtējuma trūkums esot saistīts arī ar to, ka Latvija nav Eiropas Zinātnes fonda locekle un līdz ar to Latvijas zinātniekiem publikācijas bieži vien ejot secen nebūt ne kvalitātes trūkuma dēļ.

Savukārt pašmāju speciālistu vide šajā jomā ir pārāk šaura, tādēļ kvalitātes izvērtējums bieži vien nav objektīvs.

„Pasaule šeit iekšējā ir ļoti, ļoti maza, viens ar otru ir ļoti saistīti, līdz ar to arī zinātnes projektu izvērtēšana, šo pieteikumu izvērtēšana ir tāda, ka viens otra projektus izvērtē. Viens zinātnieks piesaka, un otrs izvērtē. Un otrādi. Netiek piesaistīti eksperti, pēc tam vērtējot, kas ar šiem pētījumiem ir iegūts, kāda ir ietekme uz tautsaimniecību,” uzsver Valsts kontroliere Inguna Sudraba.

Otra problēma gan pētījumiem zinātnē, gan citiem valsts pasūtītajiem izvērtējumiem un koncepcijām dažādās jomās, ir skaidrības trūkums, kur pētījumu tālāk varēs izmantot, kam tas būs nepieciešams. Turklāt kvalitātes vērtēšanas kritēriji ir pārāk formāli. Līdz ar to bieži vien nauda tiek piešķirta tiem, kas projektus iesniedz, nevis par prioritāti noteiktajiem virzieniem.

„Ja mērķi, ko grib sasniegt, zinātni finansējot, ir ļoti vispārīgi, tad arī rezultāti faktiski ir pamatā orientēti uz to, kā vienkārši apgūt naudu, kas ir pieejama, nevis definēt šo konkrēti sasniedzamo mērķi un tad aktivitātes arī mērķtiecīgi plānot, lai mērķus sasniegtu,” norāda Sudraba.

Problēmas ar pētījumu kvalitāti dažādās jomās atzīst arī Valsts kanceleja. Bijuši pat plaģiātisma gadījumi. Tomēr lauzt līgumus, tādējādi vienkārši nemaksājot par nekvalitatīvi izdarītu darbu, ir grūti, jo nereti līgumi ir bezzobaini un pasūtītājam sasien rokas.

„Mēs esam konstatējuši, ka bieži vien šajos līgumos izstrūkst dokumentu kvalitātes standarta nosacījumi, nav iekļauti iedarbīgi kvalitātes piespiedmehānismi, kā, piemēram, līgumsodi, piemēram nokavējuma procenti, ja dokuments netiek izstrādāts atbilstošā laika ietvarā, un nav ietverti nosacījumi par līguma laušanu, ja dokumenta izstrādi nevar nodrošināt atbilstošā kvalitātē,” situāciju raksturo Valsts kancelejas Eiropas Savienības struktūrfondu departamenta vadītāja Solvita Gulbe.

Tādēļ līdz šim biežāk risinājums tiek rasts, darbam ceļojot turp-atpakaļ līdz tiek sasniegta apmierinoša kvalitāte. Ir bijuši gadījumi, kad šis process iestiepjas arī vairāku mēnešu garumā.

Problēmas rada arī salīdzinoši zemā konkurence, proti, trūkst speciālistu, kas spēj nepieciešamos pētījumus veikt. Tāpat kvalitāti ietekmē valsts pasūtījumiem joprojām aktuālais zemākās cenas kritērijs. Tā dēļ pētnieki nereti uzņemas lielāku darbu par zemāku samaksu, nekā reāli to iespējams veikt.

Lai šīs problēmas risinātu, kanceleja iecerējusi tuvākā mēneša laikā valdībā virzīt grozījumus normatīvajos aktos, lai stingrāk regulētu valsts un pašvaldību iestāžu noslēgtos līgumus. Tostarp precīzāk nosakot arī iespējas tos lauzt vai noteikt kompensācijas par slikti padarītu darbu.

Sudraba gan norāda – tas neko nemainīs, ja, pirms darbu pasūtīt, iestādes vispirms skaidri nespēs definēt pētījuma mērķi un neapzināsies jau pieejamos resursus. Tādā gadījumā koncepcijas un dažādi pētījumi turpinās gult plauktos, dublēties un uzsūkt putekļus.