Sonāte - aizraujošs stāsts, kurā satiekas vīrišķais un sievišķais

Vārds "sonāte" radies no itāļu vārda sonore, kas nozīmē - "skanēt". Sākotnēji termins radies, lai apzīmētu instrumentālo skaņdarbu pretstatā vokālajai mūzikai, taču no klasicisma laikiem, kad sonāte piedzīvo savu zelta ēru, līdz mūsdienām saprot skaņdarbu vai ciklu ar spilgtu dramaturģiju, tonālu attīstību un tēmu kontrastiem, nereti - pat konfliktiem. Klasicisma laika sonātē komponists strādā ar divām vai vairākām atšķirīgām tēmām. Sonāte sākas ar ekspozīciju - formas posmu, kurā pirmo reizi tiek rādītas sonātes nozīmīgākās tēmas. Pirmo tēmu, parasti enerģisko un aktīvo, sauc par galveno partiju. Pēc tās seko saite jeb saistījuma partija, kas aizved līdz blakus partijai, tas tematiski atšķiras no galvenās partijas - tā ir dziedoša, gaiša, nereti pat koķeta. Ne velti mēdz teikt, ka galvenā partija pārstāv vīrišķo, bet blakus partija - sievišķo. Galvenā partija un blakus partija attiecību drāmu izspēlē izstrādājumā. Reprīzē, kas ir sonātes formas trešā lielā daļa, tēmas atkal skan pilnā apjomā. Romantisms ievieš savas korekcijas: tēmu tēlu loks vairs nav tik asi nodalīts, un arī skaits kļūs lielāks - nereti sastopam pat piecas blakus partijas! Klasiskais sonātes cikls izveidojies klasicisma laikos, un izšķir divu veidu sonātes formas: sonāti kamermūzikā, kas ir trijdaļīga, un sonātes-simfonijas ciklu, kas ir četrdaļīgs.