Marimba - instruments, kura spēles meistarību var pārbaudīt pusdienojot

Eiropietis, kurš pirmoreiz Āfrikā izdzirdēja sitaminstrumenta marimbas vai citviet sauktās malimbas skaņas, nevarēja palikt vienaldzīgs un ilgus gadus centās šo mierinoši liego skaņu iekļaut akadēmiskajā koncertpasaulē. Dienvidāfrikā par rimbu sauc koka plāksnīti, kā arī vienu skaņu – bet marimba ir vairāku skaņu apkopojums vienā instrumentā. Afrikāņu marimbas ir visdažādākā lieluma ar daudzveidīgu skaņu skaitu, kas var būt izkārtotas vienā, divās vai trijās rindās. Mazākos instrumentus var pakārt kaklā un spēlēt pārvietojoties, bet skanīgākiem paraugiem ik plāksnītei pievienots izgrebts ķirbja auglis, kurš  skaņu pastiprina un tembrāli kuplina. Mūsdienu krāšņajos koncertinstrumenos ķirbis aizstāts ar metāla caurulēm, bet plāksnītes izkārtotas kā klaviatūra, kuru pazīst pianisti, ērģelnieki un akordeonisti - vien paturot iztēlē melnbalto taustiņu krāsojumu, jo marimbai visas plāksnītes ir dabīgā vai tonētā koka krāsā. Amerikā marimba vispirms iekļuva vodeviļu un tā saucamajos vieglajos estrādes orķestros, bet viens no pirmajiem komponistiem, kurš marimbai uzrakstīja koncertu bija Dariuss Mijo. Marimbu afrikāņi mēdza spēlēt ar divām koka vālītēm, kurām galā kaučuka bumbiņas. Ja gribēja skaņu kuplināt, tad pie marimbas muzicēja divatā četrrocīgi – ar četrām vālītēm. Mūsdienu virtuoziem spēle ar četrām vālītēm - katrā rokā turot divas - ir ierasta lieta. Sitaminstrumentālista meistarību iesaka pārbaudīt pusdienojot - proti, liekot sagriezt karbonādi, vienā rokā turot gan nazi, gan dakšiņu. Ja veikli nesanāk, tad vēl jāspēlē gammas...