Vai zini, kādā vēsturiskā kontekstā tapusi Jāņa Ivanova Astotā simfonija?

Jau gadu pirms Ņikitas Hruščova pasludinātā atkušņa Rīgas teātru publiku savā varā ņēmusi "Karaļa Līra" izrāde Krievu drāmas teātrī ar izcilo Juriju Jurovski titullomā. Izrādi saviļņots noskatās arī Jānis Ivanovs, pēc kam meklē un pārlasa visas pieejamās Šekspīra traģēdijas. Nereti Šekspīra ģēnijs liek dziļām atklāsmēm izskanēt no savu otrā plāna varoņu mutēm, pie tam šķietami absurdi, groteski. Tā notiek arī ar Līra Ākstu, kad tas savā vīzē didaktiski pauž: "Ņem nost savu roku, kad liels rats ripo no kalna lejā, lai tas tev kaklu nelauztu, kad tu viņam seko.  Bet, kad lielais rats tiecas kalnā uz augšu, tad ieķeries un liec pats sevi vilkt līdzi!" Ivanovs pēc savas iedabas nav disidents, nelien "lielam ratam" spieķos. Drīzāk piesardzīgs, sliecas uz kompromisiem, kad skaidri nenovēršams rata pārsvars. Bet, kad atmoda pārņēmusi visu sabiedrību no zemākajiem līdz pat augstākajiem slāņiem, viņš gatavs traukties līdzi un dot savu artavu pavasara plauksmei. "Karaļa Līra" iestudējums apbruņo Ivanovu ar drosmi tagad pašam radīt jaundarbu - traģisku, šķīstījošu, caurcaurēm patiesu. "Nost, nost, jūs liekās grabažas!" - šis Līra sauciens labi der Astotās simfonijas (1956) moto. Un kā dziļi sāpīgā skaņdarba rezumējums - "Karaļa Līra" noslēgumrindas: "Mums sūrā laika smagums jāpacieš; lai sakām brīvi to, kas sirdis spiež." Astotā simfonija ir tautas likteņu un personīgās pieredzes skaudrs šķērsgriezums, viena no Ivanova simfonisma augstākajām virsotnēm.