Vai zini, kāpēc Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja pagalmā atrodas divi lieli akmeņi?

Daugavā pretī muzejam kādreiz bijusi nepilnus 15 ha liela sala. Andrejs Pumpurs eposā "Lāčplēsis" to min kā Lāčplēša atdusas vietu: "daba sēroja (..) un ap viņa dusas vietu cietu salu uzcēla". Sala bija ar kokiem un krūmiem apaugusi. Uz to pāri Daugavai varēja pāriet, un māju saimnieki tur dzina ganīt savas govis, līdz 1939. gadā, Ķeguma HES būvniecības dēļ, tā palika zem ūdens. Pie salas piecu metru attālumā viens no otra atradās divi akmeņi: viens bija ļoti liels un atgādināja gultu, otrs – zemāks, līdzenāks. Skaidrs – Lāčplēša gulta un sega. Lielvārdiešu pūrā ir stāsti par to, kā uz lielā akmens mīlējis sēdēt Auseklis, Andrejs Pumpurs...  Arī dramaturgs Gunārs Priede, būdams vēl bērns, bridis pāri Daugavas seklumam, lai uz akmens sildītos. (..) Pēc kara vairākkārt izvirzījās jautājums par akmeņu pārvešanu uz Lielvārdi, īpaši pēc Andreja Pumpura muzeja izveidošanas, bet īstenot šo ieceri izdevās tikai tad, kad "Latvenergo" piedāvāja savu tehniku un takelāžu. Lielvārdē akmeņi ieradās 1976. gada 11. augustā daudzu cilvēku pavadībā. Tos sagaidīja pūtēju orķestris, dzejnieka Andreja Pumpura dzimtas pārstāvji, muzeja padome un daudzi lielvārdieši. 80 tonnu smagā Lāčplēša gulta ar 22 tonnu smago segu nogūlās uz iebetonētā pamata muzeja pagalmā tuvu senajai vietai Daugavā.