Nost no iestaigātās taciņas. Ģertrūdes ielas teātrī top "Malkas ceļi"

„Kad es kurinu plīti, es domāju tikai par malku. (..) Un ne par kādu tur mežu, ne par kokiem, ne cilvēkiem, kas tos kokus gāzuši,” – tā savā spožajā stāstu krājumā „Stum, stum” savulaik rakstīja Andra Neiburga. Šīs rindas nāk prātā, domājot par kādu citu topošu mākslas darbu, kura iedvesmas avots gan nav Neiburgas stāsti, bet gan vācu filozofa Martina Heidegera eseju krājums „Malkasceļi”. Ar šādu pašu nosaukumu pašlaik Ģertrūdes ielas teātrī Rīgā top neierasta teātra izrāde, kuras radošā komanda caur spēli ar koksnes materialitāti tiecas runāt par lietu mainību un mūsu attiecībām ar to.