Province. Pitraga zemes spīts

5.0

Vietējie "iezemieši" viņus mīļi dēvē par pēdējiem mohikāņiem. Kā nu ne, jo ap seno zvejnieku ciemu Pitragu vismaz divdesmit kilometru apkārtnē vairs nav neviena, kurš turētu kādu  gotiņu vai zirgu. Vismaz Iveta un Modris Gerhardi tādus nezina. Sava saimniecība abiem pitradzniekiem jau ir gadus trīsdesmit septiņus. No tiem laikiem, kad juka un bruka kolhozi, vietējie vīri pārstāja kolektīvi iet jūrā, sievām vairs nebija, ko pārstrādāt zivju cehā, bet zvejnieku ciematiņos lielākais iedzīvotāju vairums kļuva ienācēji – vasaras sezonas atpūtnieki no pilsētas. Iveta lēš, ka viņu nelielā saimniecība ar trim gotiņām, zirgu, vistām, pīlēm, vienmēr kādu ruksi, mazo zemes pleķi, vīra iešanu jūrā ir bijis dzīvesveids, kas visus šos gadus ļāvis abiem izdzīvot, izskolot un pabarot bērnus, nekur neaizmukt un nu jau kurā paaudzē spītīgi noturēties Pitragā.