Dzīvei nav melnraksta. Armands Simsons
"Vai es varēšu nodrošināt savu ģimeni? Ko es vispār māku? Es vienkārši neko nesapratu. Un domas – labāk ir dzīvot bez manis. Paldies Dievam, es nenonācu līdz darbībām. Es katru dienu neskaitāmas reizes skaitīju tēvreizi un ticības apliecinājumu," rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta Armands Simsons.
Armands pērnā gada februārī, kad Krievijas sāktā kara pret Ukrainu dēļ noslēdzās viņa darba gaitas ar hokeja klubu Rīgas "Dinamo", iekrita dziļā emocionālajā bedrē. Apātija, depresija, nevēlēšanās dzīvot – šī ir tikai daļa no tā, kam Armandam nācās iziet cauri. No vienas puses, viņš saprata, ka dzīve turpinās un darba piedāvājumu netrūktu, no otras puses, likās, ka viņš neko neprot un nekam nav vajadzīgs. Tā dēļ sākās problēmas ģimenē. Un neviens apkārt pat nenojauta par Armanda emocionālo stāvokli, jo, iznākot cilvēku priekšā, nācās uzlikt priecīga cilvēka masku. Kad izdevās izkāpt no šīs bedres, sekoja pretējā galējība – hiperaktivitāte. Armands jebkuru telpu aizpildīja tikai ar sevi. Viņa kļuva par daudz, un vienā brīdī sieva sacīja – ja nekas nemainīsies, nāksies dzīvot šķirti. Tad sekoja izdegšana un kritiens jau citā grāvī.