Nacionālie dārgumi. 100 g kultūras. Sievietes latviešu dzejā

Sievietes latviešu dzejā vienmēr ir bijušas kā noslēpumaini ziedi, kas savu dvēseli uzliek uz baltas lapas melnos burtos. Izkliedz, izčukst, izdzied. Sieviešu radītā dzeja mēdz būt tiešāka, trauslāka, agresīvākā, arī smeldzīgāka. Vai tikai pēc intonācijas ir iespējams uzminēt, ka dzejas rindas rakstījusi sieviete? Vai tikai laimes trīsas jeb nepiepildīta mīlestība sievietēm gadsimtu garumā likusi rakstīt dzeju? Kāds nezināms autors teicis: “No sievietes nopūtām radās dzeja”. Kāds cita nezināma autora dzejolis atrasts pie jaunām sievietēm - pašnāvniecēm. Tas devis iedvesmu, lai dramaturģes- māsas Agnese un Madara Rutkēvičas radītu lugu, kurā spēlēs pašas kopā ar divām izcilām Jaunā Rīgas teātra aktrisēm – Elitu Kļaviņu un Sandru Kļaviņu. Viņas sauca par romantiķēm un bohēmistēm. ”Nē, sieviete, tavs īstais vārds nav vājums,” rakstīja Ārija Elksne. “Es esmu sieviete” - Vizmas Belševicas vārdiem dziedāja Elīna Garanča. 20. gadsimta dzejnieces - sievietes no Austras Skujiņas, Mirdzas Ķempes līdz Kornēlijai Apšukrūmai un Annai Fomai. Noslēpumainie likteņstāsti, kurus var izlasīt starp rindām. Tos šķetināsim raidījumā “Nacionālie dārgumi”, 10. martā.