Nacionālie dārgumi. 100 g kultūras

Lai arī nevienā mūzikas vēstures grāmatā nav lasāms viņa vārds, Eduards Rozenštrauhs ir un paliek Atmodas laika leģenda, dziesminieks, kuru padomju okupācijas laikā vaigā pazina retais, bet, kura dziesmas – tādas kā „Zilais lakatiņš”, „Vecās likteņdzirnas”, „Zelta cauna” vai „Jaunība” u.c. neiztrūkstoši skanēja kāzās, ballītēs un jubilejās. Ar „nepareizu” biogrāfiju apzīmogotais Rozenštrauhs savu „zvaigžņu stundu” sagaida, kad 1988.gadā maestro Raimonds Pauls viņu ar visu akordeonu plecā uzved uz Lielās ģildes skatuves. Sākas īsie slavas gadi līdz pat Rozenštrauha aiziešanai 1992.gada pavasarī, kuros viņš izbauda ilgus gadus aizturēto tautas mīlestību un atzinību. Aculiecinieki stāsta, ka, piemēram, pie Rundāles pils 1988.gada 13.jūlijā koncerta apmeklētāju rinda stiepusies piecu kilometru garumā. Lai no jauna atcerētos jubilāra radītās melodijas, februārī un martā Latvijas koncertzālēs notika koncerti, kuri brīvdabas estrādēs turpinās skanēt vēl visu vasaru. Arī „Nacionālo dārgumu” studijā atminēsimies gan Eduarda Rozenštrauha dzīves līkločus, gan komponista atstātās dziesmas.