Daudz laimes, jubilār!

Neilgi pirms savas dzimšanas dienas 14. decembrī raidījumā “Daudz laimes, jubilār!” viesojas operdziedātājs un tagad arī Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra vadītājs Egils Siliņš. Siliņš dzimis 1961. gadā, ir Līgatnes puika, viņa mamma strādājusi Līgatnes papīrfabrikā. Dabu Egils mīl joprojām. Risks un sacensība, kas Egilam patikusi jau no bērnības, ir viens no iemesliem, kāpēc viņš tagad ir pasaules basbaritonu spicē. “Labas balsis ir daudziem. Bet dūšu – stāvēt uz pasaules slavenāko operteātru skatuvēm, kur tikko dziedājušas tādas zvaigznes kā Domingo…tas ir milzīgs psiholoģisks spiediens,” tā, par Egila Siliņa rakstura vīrišķību un psiholoģisko noturību brīnīdamies, apgalvojuši operas eksperti. Mūziku Egils apguva Siguldas mūzikas skolā, kur spēlēja skolas pūtēju orķestrī, un Rīgas kultūras darbinieku tehnikuma orķestra vadītāju fakultātē, pēc tam studēja Latvijas Mūzikas akadēmijas Gurija Antipova vokālajā klasē un Leonīda Vīgnera operas klasē. Dziedājis arī Valsts akadēmiskajā korī «Latvija». 1988. gadā debitēja Latvijas Nacionālajā operā. Savu pasaules karjeru Siliņš sāka Vācijā, Frankfurtē. Pasaules slavu ieguva Vīnes Tautas operā (1996). Pēc 2003. gada sevi apliecinājis kā izcils Riharda Vāgnera opermūzikas interprets. Mākslinieks saka, ka Vāgnera spalvai piederot grūtākās basbaritona ārijas, kādas jebkad ir uzrakstītas. Taču Vāgnera meistardziedonis – tas ir ne tikai lielisks dziedātājs ar stipriem nerviem. “Riharda Vāgnera operas parasti ir četru līdz piecu stundu garas. Un, ja ņem vērā, ka teātrī galvenās lomas tēlotāji ierodas apmēram divas stundas pirms izrādes, tad lielā koncentrācijā mākslinieks pavada apmēram septiņas stundas. Tas prasa arī lielu fizisko sagatavotību,” skaidro Egils Siliņš. Egils Siliņš bijis Frankfurtes operas solists (1990-1993), Bāzeles operas solists (1993-1996), Vīnes Valsts operas un Vīnes Tautas operas solists (1996-2000), tad ilgus gadus strādājis kā brīvmākslinieks. Egila atpūta un vaļasprieks visu mūžu ir bijis dārzs. Ilgus gadus Apšuciemā pie jūras. “Es varu darboties dārzā līdz pat 14 stundām. No saviem ceļojumiem atvedu jaunus stādus, kaut ko apgriežu, veidoju ainavu. Protams, skats pār kāpu - uz jūru mani iedvesmo,” priecājas mākslinieks. Neliels dārziņš viņam bijis arī Vācijā, bet jau dižāks Spānijā, kur viņš dzīvo kopā ar savu Karmenu – savu sievu, spānieti. “Ne jau viņa gribēja, lai dzīvojam Spānijā, bet es. Man vajag tās zilās debesis. Brīva laika man ir ļoti maz, tāpēc es izvēlos vietas, kur ir labs laiks.”