ZIP izlase. Un garāka par mūžu diena ilgst. Dailes teātris

Dailes teātra simtgades sezonas noslēgumā Latvijas Televīzijas raidījumu cikls "Teātris.zip" piedāvā noskatīties piecas Dailes teātra izrādes, kas glabājas LTV arhīvos. Šoreiz - Čingiza Aitmatova  romāna "Un garāka par mūžu diena ilgst" dramatizējuma iestudējums (1984), kura televīzijas ieraksts tapis 1987. gadā.

Izrādes tapšana

"Romāna iekšējais dramatisms, tajā ietvertais bagātīgais dzīves materiāls man neļāva mieru, prasīties prasījās uz skatuvi," 1984. gada martā LATINFORM korespondentam skaidroja režisors Arnolds Liniņš. "Mēs necentāmies aptvert visu daudzpusīgā episkā darba spektru, bet galvenokārt koncentrējām uzmanību uz tām darbības līnijām, kas izgaismo autora un viņa varoņu nesatricināmo ticību cilvēka gara stiprumam, apliecina nepieciešamību savstarpēji uzticēties, apzināties savas saknes, organisko sakaru starp pagātni, tagadni un nākotni." (Uz skatuves - Čingiza Aitmatova varoņi. Rīgas Balss, nr.56 (10.03.1984))

Sākotnēji izrādē galveno lomu - Jedigeju Žandelginu - atveidoja Eduards Pāvuls, taču 1985. gadā aktieris uzrakstīja atlūgumu un aizgāja no teātra. Loma tika uzticēta Harijam Liepiņam.

Maija Augstkalna (Klusumā piedomāt... Literatūra un Māksla, nr.34 (23.08.1985)): 

"(..) šī loma sākotnēji nebija paredzēta Harijam Liepiņām, iznāca tā, ka viņam tajā vajadzēja aizstāt Eduardu Pāvulu, kuram Arnolds Liniņš bija veidojis Čingiza Aitmatova romāna dramatizējumu. E. Pāvula radītais Jedigejs iepriekšējā sezonā bija kļuvis par izcilu mākslās virsotni. Kad viņš to vairs spēlēt nevarēja, šķita, izrādes mūžs būs jāizbeidz. Ja nu vienīgi Harijs Liepiņš... Un mākslinieks, rūpīgi apsvēris visus "par" un "pret", piekrita. "Par" bija spēcīgāki Aitmatova romānā ietvertā cilvēces atmiņas sargāšanas tēma. Jedigeja bezkompromisa godīgums, prasme augstā garīgā pašcieņā saglabāt sevi vissmagākās dzīves situācijās tas bija materiāls, kas atbilda Harija Liepiņa dzīves un mākslas uzdevumu izpratnei. Turklāt tas bija tik plašs, ka tajā nedraudēja atkārtošanās briesmas, no tā gan šis aktieris nekad nav baidījies. Protams, viņš varbūt būtu gribējis citādu dramatizējumu, un režisors, cik tas īsā laika sprīdī apmēram desmit mēģinājumos bija iespējams, kaut ko arī mainīja uzvedumā, taču pamatā inscenējums saglabāja iedibinātās līnijas. Tātad "pret" bija jāpieņem, kādi tie bija, un šajos apstākļos jārada savs Jedigejs."

Māris Grēviņš (Divi teātra dzīves notikumi. Karogs, nr.9, 1985): 

"Aizvadītās sezonas izskaņā par nopietnu notikumu teātra dzīvē kļuva Harija Liepiņa iekļaušanās Dailes teātra izrādē "Un garāka par mūžu diena ilgst...". Kā zināms, Čingiza Aitmatova romāna skatuves dzīves izveidojums mūsu teātrī bija saistīts ar Eduarda Pāvula aktiera personību. Kā daudzkārt uzsvērts, tā bija vispirmām kārtām viņa izrāde, tāpēc tagad ar pilnām tiesībām var runāt par jaunu šā iestudējuma atdzimšanu. Abi ievērojamie aktieri — Liepiņš un Pāvuls — nav bieži tēlojuši vienu un to pašu lomu, pēdējās svarīgākās ir bijušas viņu jaunības gados, taču ne Romeo, ne Hamlets, ne Edgars "Ugunī" nav bijuši salīdzināmi konkurences ziņā. Tie nākuši katrs ar savu patstāvīgu pieeju, tātad katrs dodami izrādei ko jaunu. Tas pats sakāms par Jedigeja lomu. To dvēseli, kura piemīt Pāvulam, nevar atkārtot, pat ja gribētu, neviens cits aktieris. Harija Liepiņa patstāvīgais Jedigeja risinājums piešķir jaunas iezīmes Aitmatova romāna skatuviskajam lasījumam, tas nenoliedzami devis atšķirīgus akcentus reizēm arī citu izrādes personu dzīvē un attiecībās. (..) Cik bieži esam teikuši, ka Liepiņa spēks ir emocijās. Šī loma vairāk par daudzām citām apliecina, ka viņš ir arī prāta aktieris. Uz šādu analīzes un izjūtas sakausējuma spēju var radošu cilvēku virzīt, bet neviens nevar to viņam iemācīt. Tāpat kā sagatavot un īstenot tādu kulmināciju kā otrā cēliena finālā, vilciena apturēšanas brīdī, kur emociju šai lomas variantā diktē sāpīga loģika, ar nāves apjausmu izdzīvota.

(..) Arnolds Liniņš tagadējā izrādes variantā izdarījis pārkārtojumus un korekcijas arī iestudējuma koprežijā. Atsakoties no butaforijām leģendas ievadā, koncentrējot ar kosmosu saistītās epizodes, vēl skaidrāk un pārliecinošāk tagad izskan lielā cilvēcības tēma. To izrādes finālā noved līdz kulminācijai Harija Liepiņa Jedigejs, Dailes teātra Smiļģa skolas lieluma elpu izpaužot vienā kopskaņā ar tagadnes modernā aktiera spriedumu par pasauli."

Kritiķi par izrādi

1984. gada rudenī "Literatūrā un Mākslā" izvēršas teātra ekspertu polemika par Liniņa dramatizējuma veiksmēm un neveiksmēm. Ja Lilija Dzene uzskata, ka romāna dramatizējums nav veiksmīgs, tad Viktors Hausmanis tam oponē. Tomēr pravietisks šķiet Lilijas Dzenes rakstītais, ka adekvāts romāna pārnesums skatuves valodā nemaz nav iespējams.

Tikmēr izrādē skarto tēmu aktualitāti un nepieciešamību par tām runāt atzīst abi vērtētāji. 

Lilija Dzene (Oktobrī. Varoni meklējot. Literatūra un Māksla, nr.41 (12.10.1984)): 

"Dramatizēt un inscenēt ģeniālu mūsdienu rakstnieka darbu, pie tam ļoti nescēnisku situācijas ziņā (ilgs gājiens pa tuksnesi, pārdomas, atmiņas), ir ļoti grūts uzdevums, ko uzņēmies A. Liniņš. Visi, kas lasījuši romānu, jutīsies zaudētāji un metīs akmeņus uz teātri, jo adekvāts tā pārnesums nav iespējams nevienā gadījumā. 

Tai pašā laikā nevar par zemu novērtēt teātra vēlēšanos runāt par mankurtismu - par bezpagātnes, beztautas, bezētikas cilvēka veidošanos un izplatību mūsu sabiedrībā. Un nevienā citā literārā darbā šī tēma nav pacelta tādā atbildības un tādā draudīguma pakāpē. Pašlaik ir tas brīdis, kad vajag, lai par to ne vien runātu (akas, saknes, tēvzeme!), bet dziļi apjēgtu katrs cilvēks."

Atzīstot dramatizējuma un tā iestudējuma idejisko skaidrību un noteiktību, kā arī to, ka izrāde "galvaspilsētas teātru dzīvē ir ienesusi ļoti svarīgas, citos Rīgas teātros neskartas tēmas", teātra kritiķe Silvija Radzobe recenzijā žurnālā "Karogs" norāda uz apstākļiem, "kuru dēļ ne līdz galam izdevies šīs nozīmīgās tēmas atklāt pārliecinošā teātra mākslas valodā" (Galvenā persona. Karogs, nr. 1, 1985).

Starp šiem apstākļiem ir gan "nevarīgas" ainas, gan "mākslinieciskuma neapgarots informatīvs ilustratīvisms", gan tas, ka "varoņu psiholoģiskās attiecības inscenējumā rādītas diezgan vienkāršotas, romānā spilgti atklātā tēlu cilvēciskā savdabība stipri reducēta, daži raksturi iemantojuši tikai sižeta attīstībai nepieciešamas ilustratīvas funkcijas."

Silvija Radzobe recenzijā arī polemizē ar Viktoru Hausmani jautājumā par literāra teātra iezīmēm izrādē. Viktors Hausmanis norāda, "ka A. Liniņš ārkārtīgi sarežģītā romāna skatuves risinājumā izticis bez literārajam teātrim raksturīgas atribūtikas: teicēja, stāstītāja, autora vai cita darbības virzītāja un komentētāja".(Mūsdienas teātrī. Astoņdesmitie. Literatūra un Māksla, nr.43 (26.10.1984)). Tikmēs Silvija Radzobe uzskata tieši pretēji, ka  "izrādes 1. un 3. cēliens neapšaubāmi ieturēts tīra literārā teātra garā. Var, protams, būt arī šāds vielas pasnieguma veids, kad vienīgais informācijas devējs ir aktieru vairāk vai mazāk emocionāli norunāts teksts, nevis attiecības starp tēliem vai varoņu iekšējā darbība. Taču situācijas samākslotību rada tas, ka aktieri nevis vēršas tieši pie skatītājiem, bet viens otram stāsta viņiem visiem sen zināmas lietas." (Galvenā persona. Karogs, nr. 1, 1985).

Lai cik liela taisnība būtu izrādes tā laika vērtētājiem, skatoties izrādi pēc vairāk nekā 30 gadiem, tā joprojām šķiet interesanta.

Vispirms interesants ir izrādes skatuves dzīves laiks.

1980. gadi ir ievērojamu pārmaiņu laiks - no Brežņeva pēdējo dzīves gadu stagnācijas līdz pirmajiem Atmodas asniem un padomju ideoloģisko balstu sabrukumam.

1982. gadā pēc Brežņeva nāves pie PSRS stūres tiek Andropovs, 1984. gadā Andropu nomaina Čerņenko, kurš 1985. gadā mirst, viņa vietā nāk Mihails Gorbačovs, paziņojot par "perestroikas" uzsākšanu. 1987. gads jau iezīmē Trešās Atmodas sākumu. 

Tādā veidā izrādē skartās tēmas, kas stagnatīvajā 1984. gadā šķita kā svaiga gaisa malks, iespējams, jau pēc dažiem gadiem aizēnoja Atmodas notikumi, skatītājam pieprasot "citu teātri". Tomēr izrādes tēmām (vēsturiskā atmiņa, tās trūkums, ētiskie principi, to trūkums, cilvēcība utt.) nav noilguma, tās ir mūžīgas. Arī izrādes piedāvātā situācija, ar kuru sākas stāsts, ir viegli iedomājama vai adaptējama mūsdienās. 

Pieņemot režisora piedāvātos izteiksmes līdzekļu "spēles" noteikumus, izrāde spēj ievilk savā dramatisko emociju pasaulē un aizvest līdz līdzpārdzīvojumam sāpīgajā vispārinājumā, kas izskan skaļā izmisuma kliedzienā izrādes finālā. Protams, bez brīnišķīga aktierdarba tas nebūtu iespējams.

Teātra zinātniece Maija Augstkalna 1985. gadā raksta (Klusumā piedomāt... Literatūra un Māksla, Nr.34 (23.08.1985)):

"Kaut arī situācija uz skatuves tiešā nozīmē drīzāk atgādina strupceļu, kura bezizeju simbolizē barjera, kas Kazangapa pavadītāju pulciņu šķir no tautas piemiņas svētuma Anabeitas kapsētas, Harija Liepiņa Jedigejs ar savas godīgās dvēseles spēku cērt ceļus šķietami neiespējamajā. Te viņam visplašākās dimensijās pavērās lielā iespēja un arī nepieciešamība "klusumā piedomāt", ieklausīties, kā varoņa sirdī pa dzīvajiem atmiņu kapilāriem plūst gadsimtos krātā un saudzētā tautas ētiskā pieredze, izjust tās turpinājuma nepieciešamību. Aktieris savam Jedigejam nepiešķīra nekādas ārišķa cildenuma krāsas, vienkāršs un necils viņš parādījās daudz brašāko un jaunāko pavadītāju vidū. Tas patiešām ir garas dzīves, smaga darba izmocīts strādnieks, bijušais frontinieks, bez lielu varoņdarbu saraksta, bet viņu ceļ neparasta sirds inteliģence, grūtajās vientulības stundās izlolotā pārliecība par lielās cilvēku kopības esamību. Dzīva sirdsapziņa un darbīga dvēsele ir šī Jedigeja "valis", un atkal viņš ir pozitīvā spēka raidītājs ne tikai nelaimes apdraudētajos līdzcilvēkos izrādē, bet arī mūsos, tajos, kas esam aiz barjeras, ko nolikuši kosmodroma sargi. Varbūt tieši tur arī slēpjas Harija Liepiņa Jedigeja vislielākā ietekmība prasmē neievērot brīdinošās uguntiņas, kas bailēs liek apstāties tik daudziem. Viņš vieš ticību CILVĒKAM. Ko vēl vairāk var pateikt?"

Raidījumu ciklu atbalsta: