"Teātris.zip" īpašā izlase: Dailes teātra izrāde "Spēlēju, dancoju"

Iestudēta Eduarda Smiļģa 70. jubilejas gadā uz «vecās» Dailes teātra skatuves Lāčplēša ielā un 1965. gadā atjaunota, izrāde «Spēlēju, dancoju» kopā ar teātra kolektīvu 1970. gadu beigās pārvācās uz telpām Brīvības ielā, piedzīvojot neticami ilgu mūžu – tā tika spēlēta teju ceturtdaļgadsimtu.

«Spēlēju, dancoju» iestudējumi

• Lugas «Spēlēju, dancoju» pirmizrāde notika 1921. gada 23. novembrī Latvijas Nacionālajā teātrī. Uzvedumu sagatavoja režisors Aleksis Mierlauks. Izrādes scenogrāfiju veidoja Jānis Kuga, komponists bija Jāzeps Vītols. Tota lomu atveidoja Jānis Ģērmanis, Leldi – Lilija Ērika. 
• 1926. gadā režisors Eduards Smiļģis radīja vērienīgu inscenējumu Dailes teātrī. Pats E. Smiļģis atveidoja Tota lomu, Lelde bija Emīlija Viesture. 
• 1936. gadā Raiņa luga izrādīta Latvju drāmas ansamblī Rīgā un Jelgavas Latviešu teātrī.
• Komponists Ādolfs Skulte pēc Raiņa lugas motīviem uzrakstīja baletu «Brīvības sakta», tā pirmizrāde LPSR Valsts Operas un baleta teātrī notika 1950. gada 9. maijā.
• 1956. gadā E. Smiļģis veidoja inscenējumu Dailes teātrī, kas kļuva par vienu no izcilākajiem sasniegumiem latviešu teātra vēsturē un teātra repertuārā bija vairāk nekā divdesmit gadu. Tota lomā aktieris Harijs Liepiņš, Leldi pārmaiņus atveidoja Vija Artmane un Mudīte Šneidere. 
• 1977. gada 30. decembrī LPSR Valsts Operas un baleta teātrī notika komponista Imanta Kalniņa operas «Spēlēju, dancoju» pirmizrāde. Operas libreta autors bija I. Ziedonis, diriģents Aleksandrs Viļumanis, režisors Mihails Kublinskis.
• Režisors Valentīns Maculēvičs Raiņa lugu 1981. gadā iestudēja Valmieras Drāmas teātrī, Tota lomā aktieris Jānis Dauksts. 
• Latvijas Nacionālajā teātrī «Spēlēju, dancoju» 1991. gadā uzveda Oļģerts Kroders.
• 2019. gada 26. septembrī Latvijas Nacionālajā operas un baleta teātrī notika I. Kalniņa operas jauniestudējuma pirmizrāde. Izrādes veidotāji bija režisore Laura Groza-Ķibere, muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, scenogrāfs Miķelis Fišers.
• 2016. gadā pirmā Valmieras Vasaras teātra festivāla programmā bija iekļauts «Spēlēju, dancoju» uzvedums Valmiermuižā, to sagatavoja postfolkloras grupa «Iļģi» sadarbībā ar režisoru Mārtiņu Eihi.

(Avots: «​Nacionālā enciklopēdija»)

Izrādes tapšana

Teātra zinātniece Līvija Akurātere (Uzdrošināšanās. Cīņa, Nr.246 (25.10.1981)):

«Kad Eduards Smiļģis 1956.gadā Dailes teātrī radīja slaveno «Spēlēju, dancoju» interpretācijas variantu, viņam aiz muguras bija garš mūžs un kopā ar teātra kolektīvu iemantota bagātīga radošā darba pieredze. Bija arī atšķirīga sabiedrības attieksme pret konkrēto dramaturģijas darbu, ko daudzi toreiz uzskatīja par skatuviski neatrisināmu.

Pirmo reizi pilnīgi iepazīstot «Spēlēju, dancoju» tekstu 1919. gadā, lasītāji tajā saklausīja divas galvenās pamattēmas: tautas ģēnija cildinājumu un uzvarā pār Kungu simboliski ietverto norādi, ka vācu muižniecības un militārisma jūgs ir nokratīts. Ar to lugas saturs sasaucās ar laikmeta notikumiem. Tomēr pirmie lugas uzvedumi uz skatuves nekļuva par lielām radošām uzvarām. «Spēlēju, dancoju» tēlu sistēma vērpjas tik sarežģīti, dialogos izteiktās domas un pretdomas tā samezglojas, ka reizēm šķiet – rakstnieks pārāk neiegrožoti uzticējies iztēles plūdumam, ļaujot pagaist galveno dramaturģisko konfliktu virzošajām līnijām. Izcirst tās «Spēlēju, dancoju» tekstā, lai veidotu vienotu uzveduma celtni, divdesmitajos gados vēl nevienam neizdevās.

Piecdesmito gadu vidū, izceļot no jauna lugu skatuves gaismā, Dailes teātrim vispirms vajadzēja pierādīt, ka darbs tiešām iestudējams un pieder pie latviešu tautas kultūras mantojuma lielākajām vērtībām. E. Smiļģis to pārliecinoši izdarīja, akcentējot abas pamattēmas, kas izrādījās svarīgas, kā brīdī, kad luga tika rakstīta un publicēta. Viņš necentās pēc detaļu sīkskaidrojuma, bet, atmetot vai ejot tām pāri, cēla varenu celtni, kuras arhitektoniskajā kompozīcijā Lelde simbolizēja tautas brīvību, bet Tots – radošā gara neuzvaramību, ko palīdz kaldināt visas tautas kopējā pieredze. Leldes atdzimšana jaunai dzīvībai finālā sasaucās ar reālo līksmi skatītāju zālē par to, ka Kungs tiešām uzvarēts.

Tas bija ģeniāli vienkārši, skaidri un, nerunājot nemaz par izrādes ārējās formas lielo poētisko tēlainību, tas raisīja saviļņojumu, aizvadot skatītāju zāli līdz totālas vienotības pakāpei.»

Interesantu izrādes tapšanas sasaisti ar 1950. gadu otrās puses politiskajām vēsmām saskatījis dramaturgs un režisors Pēteris Pētersons. 1956. gadā notika PSKP XX kongress, kurā tika atmaskoti staļinisma noziegumi un kas kļuva par sākumu tā sauktajam Hruščova atkušņa periodam.

Pēteris Pētersons raksta (Dažas līnijas latviešu teātra attīstībā. Karogs, Nr.10,1968):

«Zīmīgi ir tas, ka arī šīs izrādes tapšana atspoguļo kādu nozīmīgu pagrieziena posmu mūsu valsts un tautas dzīvē – laiku, ko ievada partijas XX kongress, paglābdams mūs no sastinguma draudiem un atdodams arī padomju mākslai tās stilu un izteiksmes līdzekļu brīvību un daudzveidību.

Dailes teātra savdabīgā mākslas metode šai laikā ne tikai atdzimst, tā pārtop jaunā briedumā, piepildot Smiļģa darba pēdējo gadu strikto formulu – vienkāršība, skaidrība, kaislība.»

Tikmēr aktieris Harijs Liepiņš atceras izrādes tapšanu no iekšienes, izrādes «virtuvi» (Pēr, tu melo! (18. turpinājums) Neatkarīgā Rīta Avīze, Nr. 289 (12.12.1997)): 

«Pie «Spēlēju, dancoju» strādājām ilgi. Ļoti labi sapratāmies ar Ertneri. Viņa padarīja lielu darbu, kas nebija pretī Smiļģa iecerei un neskāra viņa inscenējuma pamatus. Daile jau bija lugu uzvedusi 1926. gadā – Tota lomā Smiļģis, režisore Ertnere.

Daudz runājām pie galda. Tēli – simboli, tautas ticējumi: «Augstais upuris – ziedošanās.» Tots – dzejnieks, gara spēks – ģēnijs. Tautu ceļ un sirdīs brīvu dara ne spēks, bet kultūra.»

Tāpat Harija Liepiņa atmiņā spilgti palicis «Spēlēju, dancoju» pēdējais mēģinājums pirms izrādes nodošanas (Pēr, tu melo! (18. turpinājums) Neatkarīgā Rīta Avīze, Nr. 289 (12.12.1997)):

«Kā tādu paraugpriekšnesumu varu minēt pēdējo «Spēlēju, dancoju» mēģinājumu pirms izrādes nodošanas ministrijai un CK. Mēģinājums notika kā parasti. Visa skatuves tehnika – kaujas rota – rotēja ap Smiļģi. Sekoja pavēles un ultimāti visiem gandrīz vienā laikā. «Krastiņ (skatuves meistars), to gabalu nozāģēt uz pusi mazāku. Undeman (galvenais rekvizitors), zobenu! Zobenu daudz smagāku! Frizūra! Šī cāļa pēcpuse nav parūka! Šteinberg, Voltā loku, sekojiet Leldei! Rezevska! (Ancīte, mūsu jaukā ģērbēja, kas teātri bija nostrādājusi no pirmās dienas.) Nenesiet man nožēlojamas draskas, man mākslinieciskas lupatas!»

Un tā nepārtraukti. Skrējēji caur sakostiem zobiem šņāca lāstus. Dažreiz jau viņš juta, ka pāršauj pār strīpu. Kad Ancīte kulisēs raudāja. Eduards pienāca klāt, viņu apkampa un uzlika galvu uz pleca. Viss izlīdzinājās... līdz nākamajai reizei. Ar aktieriem, kuri cieta vēl vairāk, šādas etīdes nekad neesmu vērojis. Bet darbs ar sviedriem un sarkanām acīm tālāk ritēja priekšzīmīgi. Jāņem vērā, ka minētie darbinieki teātrī bija nostrādājuši daudzus gadus un visi bija augstas klases profesionāļi. Kaut arī reizēm sašuzdami, viņi visi cienīja Smiļģi, un otrādi. Šādos mēģinājumos aktieriem netika piegriezta vērība, mēs Ertneres vadībā kaut kur tekalējām pa vidu.

Smiļģis, nokāpis no komandtiltiņa, noskatās pašas mēģinājuma beigas, tad liek sasaukt aktieru ansambli uz skatuves. Visi rātni sasēžas proscēnijā. Vadonis klusēdams ilgi staigā divus soļus uz priekšu, trīs atpakaļ, tad apstājas, gaisā skatoties, dziļi ievelk un izpūš elpu (ļoti nelaba zīme!). Tad zemā tonī un retināti nosaka vienu vārdu: «NAV!» Un tālāk: «Tas nav Rainis, Raiņa elpas te nav! Nav lieluma. Tota (drūms skats uz mani) mums nav. Vai Adermanis līdz rītam varēs? (Imants Adermanis toreiz strādāja mūsu teātrī.) Vārdu sakot, pēc vairāk nekā divu mēnešu darba nebija nekā! Vecās aktrises šur tur pa maliņām iečaukst: «Meistar, mēs saņemsimies!» Meistars pat neatbild. Vēlreiz gari nopūties, noducina kā aizejošs pērkons: «Ej’t mājās, līdz rītam jau vairs neko neiespēsim. Ģērbtuvē vecie kolēģi, sevišķi dāmas, mani mierina: «Sapurinies, Hari, savācies, mums tas jāizdara!» Man no dusmām gribas kliegt: «Ejiet jūs visi... ziniet kur!»

(..) Man jau bija pietiekama jēga un pieredze, lai zinātu, ka nekā katastrofāla uzvedumā šodien nav. Tas ir parastais Vecā paņēmiens izšķirošos brīžos pievilkt skrūves līdz krakšķēšanai.»

Izrādes atjauninājums 1965. gadā

Visai kritisks 1974. gadā par izrādes «Spēlēju, dancoju» atjaunoto versiju ir Māris Grēviņš (Degpunktā aktieris. Karogs, nr. 8, 1974):

«(..) tieši «Spēlēju, dancoju» izrāde gadu gaitā cietusi visvairāk zudumus, un ne tikai aktieru maiņas dēļ. Vēl Smiļģa dzīves priekšpēdējā gadā šo uzvedumu daļēji atjaunoja ar visai diskutējamām korektīvām. Tika grozīts iestudējuma sākotnējais pirmvarianta scenārijs, atsevišķas ainas apmainītas vietām. Rezultātā gan tika atjaunota epizožu un notikumu secība, kāda ir Raiņa lugā, bet cieta Smiļģa iekšējā loģikā cieši nopamatotais novatoriskais Raiņa darba lasījums. Ārēji uzspodrinātas, «palabotas», taču izrādes idejiskajai jēgai primitivizētas parādījās dekorācijas. Tas pats sakāms par skaņu noformējumu, kur dzīvo, smeldzīgi dailiniecisko orķestra grupu tagad pilnīgi aizstājuši trokšņaini, griezīgi skaņu ieraksti. Tādā kārtā «Spēlēju, dancoju» izrādi, tādu, kāda tā savā laikā sajūsmināja Baltijas republikas un Maskavu, jau gadus desmit uz skatuves vairs neredzam. Būtu naivi prasīt, lai līdztekus sasprindzinātajam, piesātinātajam ikdienas darbam teātris pastiprinātu uzmanību veltītu arī muzejiskām vērtībām. Taču to, kas tiek saglabāts, arī vajadzētu saglabāt godam. Turklāt «Spēlēju, dancoju» uzvedums joprojām patur savu laikmetisko aktualitāti.»

Izrādes veidotāji

Inscenētājs – Eduards Smiļģis
Režisore – Felicita Ertnere
Mākslinieks – Ģirts Vilks
Komponists – Indulis Kalniņš

Gadu gaitā izrādes aktieru ansamblis mainījās, ienākot jaunākām aktieru paaudzēm, tomēr Tota lomā nemainīgi palika Harijs Liepiņš, bet Leldi atveidoja Vija Artmane vai Mudīte Šneidere. 

Izrādes TV ierakstā:

Tots – Harijs Liepiņš
Lelde – Vija Artmane

Kritiķi par izrādi

Gundega Saulīte (Ar lieluma mēru. Karogs, Nr.9, 1985):

«Ne velti par pagrieziena punktu Raiņa darbu interpretācijā uz padomju skatuves kļuva Eduarda Smiļģa otrais «Spēlēju, dancoju» uzvedums Dailes teātrī 1956. gadā. Tā bija daudzplākšņaina izrāde, šī savdabība realizējās konkrētā, skaidri uztveramā tēlu sistēmā. Filozofiskā doma izauga no konkrētības, poēzija no pārdzīvojuma tiešuma. E. Smi|ģa novatorisms izpaudās tautas radošo spēku apliecinājumā, šādu lugas satura traktējumu noteica laikmeta nepieciešamība, paša Meistara pieredze un mūža briedums.»

Eduarda Smiļģa radošā darba virsotne – tā «Spēlēju, dancoju» iestudējumu grāmatā «20. gadsimta teātra režija pasaulē un Latvijā» (R: Jumava, 2002, 148. lpp.) novērtējusi teātra zinātniece Lilija Dzene.

Raidījumu ciklu atbalsta