Kas jāmaina Latvijas sportā? Sporta skolu sistēma: vai pārlieku masveidīga?

Sporta skolu sistēmas līdzfinansēšana patērē pusi Latvijas sporta budžeta. Lai arī Latvijā ir vairāk nekā 90 atzītas sporta veidu federācijas, sportu skolu sistēmā ir pārstāvēti 38 sporta sporta veidi, kopējam audzēkņu skaitam pārsniedzot 40 000 bērnu un jauniešu. Tomēr gribētāju skaits iekosties valsts maizē ir vēl lielāks.

Akreditēt profesionālās ievirzes programmu vēlētos arī minimoto klubs Siguldā, tur patstāvīgi trenējas 40 bērni, bet motobraucējiem sporta skolu sistēmā pagaidām vietas nav.

Intervija - Kaspars Kuļikovs, Motosporta treneris

«Viena no idejām bija dibināt sporta skolu. Esam vērsušies Izglītības un zinātnes ministrijā un Izglītības kvalitātes valsts dienestā. Diemžēl izrādās, ka, lai reģistrētu profesionālās ievirzes programmu, motosports nav reģistrēts Ministru kabineta noteikumos. Mēs kā pulciņš, kas pēdējo 2-3 gadu laikā ir ļoti audzis, nevaram pretendēt uz valsts līdzfinansējumu.»

Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktora vietniece Anda Mičule norāda, ka durvis uz valsts finansējumu profesionālās ievirzes programmu īstenošanai ir atvērtas ikvienam sporta veidam, kas iekļauts Ministru kabineta noteikumos – tādi patlaban ir 41. Starp tiem arī tāds Latvijā reti praktizēts sporta veids kā ziemeļu divcīņa. Mičule skaidro, ka Motosporta federācija ar oficiālu lūgumu ministrijā nav vērsusies. Ir bijusi tikai epastu sarakste starp Kuļikovu un sporta departamenta direktoru Edgaru Severu.

Intervija - Anda Mičule, IZM Sporta departamenta direktora vietniece

«Neviena izglītības iestāde šobrīd neīsteno šādu sporta veidu, mums nav pamata, ministrijā sēžot, pēkšņi izdomāt, ka šodien iekļausim motosportu. Ja ir licencēta programma, ja federācija uzskata par nepieciešamu šo sporta veidu attīstīt caur sporta skolu sistēmu… Bet sporta skolu sistēma – tas ir papildus stāsts par treneru sertifikāciju, tas ir papildus stāsts par programmas īstenošanu, tas ir papildus stāsts par noteiktām mācību treniņu grupām. Attiecīgi arī apliecības izsniegšana. Tātad ir vairāki kritēriji, kas ir jāievēro, lai šo valsts finansējumu varētu piešķirt, bet sākotnēji ir federācijas un izglītības iestādes, kura šo programmu īsteno, iniciatīva, lai sporta veidu iekļautu šajā sarakstā.»

Pēc Latvijas Motosporta federācijas datiem, 2019. gadā oficiālās sacensībās piedalījās 432 licencēti bērni un jaunieši vecumā līdz 16 gadiem. Kopējais licencēto sportistu skaits svārstās ap 1700 braucējiem.

Intervija - Diāna Zaļupe, Sporta skolu direktoru padomes vadītāja

«Es domāju, ka nav tomēr tik daudz. Tas, ka ciemā braukā ar mopēdiem un sarīko pagasta sacensības, tas ir forši, bet es to drīzāk piesaistītu tautas sportam. Tādā veidā, tādā līmenī.»

Sporta skolu sistēmā nav atrodama arī ielu vingrošana, kas pirms 10 gadiem bija visstraujāk augošais sporta veids Latvijā. Kustības aizsācējs Māris Šlēziņš norāda, ka ielu vingrošana nekad nav rāvusies dziļi iesakņoties spora sistēmā, un arī sistēma ielu vingrotājus nesagaidīja ar atplestām rokām.

Intervija - Māris Šlēziņš, Ielu vingrošanas kustības aizsācējs

«Mums bija tikšanās Vingrošanas federācijas ģenerālsekretāri. Tā saruna bija diezgan vienkārša. Finansējums vingrošanai ir neliels, vajadzības ir lielas, un ja mēs vēl pienāktu klāt ar savu masveidību un dalībnieku skaitu, tad vingrošanai nekas nepaliktu pāri.»

Cik elastīgi birokrātiskais aparāts spēj reaģēt uz jaunām tendencēm sporta sabiedrībā? Tas galvenokārt ir pašu jauno sporta veidu ziņā, kam vispirms ir jāizpilda virkne prasību.

Intervija - Anda Mičule, IZM Sporta departamenta direktora vietniece

«Pats pirmais nosacījums ir programmas ir licencēšana. Tas ir programmas īstenotāja – trenera, treniņu grupas, kluba – stāsts, kā tas licencē programmu. Tā ir pirmā prasība, lai var sākt domāt par pretendēšanu uz valsts finansējumu, jo tā ir profesionālās ievirzes programma, par kuru noteiktā apmācību ilgumā izsniedz apliecību. Vienu – programmā, kas ir līdztekus pamatizglītībai. Un tad otra ir līdztekus vidusskolas posmam, kad mēs sākam runāt par augstāko meistarību vai sporta meistarības grupām, ir jāizstrādā programma, sadarbībā ar federāciju – arī sasniedzamie rezultāti.»

Taču – vai valsts interesēs ir vēl lielāka masveidība sporta skolās, ja esošās sistēmas līdzfinansēšanai budžeta iespējas ir nepietiekamas? Jau šobrīd ar 17 miljoniem ir par maz, lai pilnvērtīgi nodrošinātu sporta skolu darbību visiem 38 sporta veidiem.

Intervija - Diāna Zaļupe, Sporta skolu direktoru padomes vadītāja

«Valsts mums jau četrus gadus nenodrošina pat minimālo treneru darba algu samaksu. To piefinansē pašvaldības. Mēs, protams, gribētu, lai būtu kaut kāda paritāte un katrs uzņemtos savu atbildības daļu. Valsts nofinansētu vismaz minimālās algas, pašvaldības finansētu visu pārējo: infrastruktūru, transportu, inventāru. Visu pārējo.»

Intervija - Anda Mičule, IZM Sporta departamenta direktora vietniece

«Ja katru gadu palielinās audzēkņu skaits, ja mēs paaugstinām latiņu šiem rezultātiem, bet šos rezultātus neizpilda visi tie, kuri ir iestājušies sporta skolā ar vecāku iesniegumiem, tad, es domāju, šo līdzekļu pietiktu, pat lai paaugstinātu pedagogu atalgojumu.»

Izglītības ministrijas pārstāve risinājumu redz interešu izglītības stiprināšanā jeb sporta pulciņos, kas nav vērsti uz augstu rezultātu sasniegšanu, bet pilda sociālo funkciju – veicina fiziskas aktivitātes. Strauja prasību celšana pamatīgi sašūpoto sporta skolu sistēmu, jo ievērojami samazinātos audzēkņu skaits. Paredzams, ka ar šādu notikumu attīstību mierā nebūtu pašvaldības, kurām nāktos vēl vairāk tērēties jauniešu sportot gribas apmierināšanai.