Pastorāle

Saldi romantiskas ainiņas ar ganiņiem, vīterojošiem putniem un čalojošiem strautiem saistījušas kā gleznotājus un dzejniekus, tā komponistus, tāpēc šajā reizē stāstām par pastorāli. Tulkojumā no latīņu valodas pastoralis nozīmē - "ganu". Par pastorāles ziedu laikiem mēdz uzskatīt 17., 18.gadsimtu, kad Itālijas un Francijas galmos tā baudīja īpašu cieņu. Mūzikā nelielas operas, pantomīmas vai baleti ar idillisku lauku dzīves atveidi radās ne bez Petrarkas, Vergīlija un Bokačo daiļrades ietekmes. Lai publikai būtu interesantāk, itāļu autoru pastorālēs darbojās ne vien ganiņi, bet arī antīkajā mitoloģijā aizgūti tēli. Daži sižeti bija tik iemīļoti, ka ceļoja cauri gadsimtiem – stāsts par Dafni aizustinājis kā Peri un Kačīni, tā Rihardu Štrausu – un tas jau ir 20.gadsimts. Bet savulaik pastorāloperas radījis Monteverdi, Gluks, Lulli, Ramo un arī Mocarta "Bastjens un Bastjena" minama kā šī žanra paraugs. Gluži tāpat kā Hendeļa sirsnīgais un aizkustinošais stāsts par Akīdu un Galateju. Ne vienmēr pastorāle saistīta ar operas un baleta žanru. Arī vokālu vai instrumentālu skaņdarbu vai tikai tā daļu var rotāt šāds nosaukums (tā rīkojušies Korelli, Vivaldi, Bahs, Lists, Čaikovskis). Tāpat nereti vārdu pastorāle sastopam kantātēs un oratorijās, piemēram, Hendeļa "Mesijā". Un gandrīz vienmēr var runāt par "pastorālu raksturu" - lēnu, plūstošu melodiju, izturētām basa skaņām, tautas instrumentu atdarināšanu, kā arī līgano 6/8 vai 12/8 taktsmēru. Netiek smādēts neviens izteiksmes līdzeklis, lai ar skaņu palīdzību uzburtu gaišu un idillisku dabas ainavu... Arī 20. gadsimtā un pat mūsdienās komponisti nebūt neizvairās no vārda "pastorāle" lietošanas. Savs skats uz pastorāli bijis Ravelam, rakstot baletu "Dafnis un Hloja", kā arī Debisī, komponējot "Fauna diendusu". Savukārt no latviešu skaņražiem varētu minēt gan Jāzepu Vītolu un Alfrēdu Kalniņu, gan Pēteri Plakidi un Daci Aperāni.