Zanes Balčus sirdslieta - dokumentālais kino

Ja augusts mūs bija savažojis ar olimpiskajām kaislībām un piekalis pie mazajiem ekrāniem, tad septembrī varēsim relaksēti ieslīgt komfortablajos kinoteātru zviļņos un ļauties lielo ekrānu un sestās mākslas valdzinājumam. Par sesto, kā jaunu mākslu un seno žanru - arhitektūras, tēlniecības, glezniecības, mūzikas un dzejas līdzinieci, kino vairāk nekā pirms 100 gadiem savā manifestā "Sestās Mākslas dzimšana" nodēvēja itāļu kino teorētiķis Ričoto Kanudo. Kino dzimšanu saistām ar brāļu Lumjēru vārdu, kad 1895. gadā viņi Parīzē demonstrēja 50 sekunžu garas dokumentālas filmiņas. Viena no tām - „Vilciena atbraukšana La Ciotā” publikā esot radījusi pamatīgas izbailes, jo bijusi sajūta, ka uz ekrāna redzamais pienākošais vilciens tūlīt ietrieksies skatītājos. Arī Latvijā pirmais kino bija dokumentālā filma – latviešu operatora Aleksandra Stankes 1910. gadā nofilmētā Krievijas imperatora Nikolaja II vizīte Rīgā. Vēlākos gados radušās arī mākslas filmas, tomēr sākotnēji tieši realitātes atainojums radošā formā jeb dokumentālais kino dominējis pār inscenēto.